Psiholoģe: Visbīstamākie ir seksuālie varmākas, kuri mērķtiecīgi iet uz noziegumu
Visbīstamākie ir seksuālie varmākas, kuri ļoti mērķtiecīgi iet uz noziegumu, meklējot pieeju upuriem skolās un bērnunamos, mērķtiecīgi tiem tuvojas, piesaistot ar cigaretēm, alkoholu un citām lietām, laikrakstam "Latvijas Avīze" apgalvo tiesu psiholoģijas eksperte Inga Lubāne.
Pēc viņas novērotā, uz šādiem kārdinājumiem visbiežāk atsaucas bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, kur par viņiem nerūpējas. Skolās un bērnunamos pret šiem bērniem nereti tiekot ieturēta autoritāra pozīcija.
Jautāta, vai saskata kopīgu līniju pedofilu psiholoģiskajā motivācijā, psiholoģe skaidro, ka dzimumnoziegumi pret bērniem mēdz notikt arī apstākļu sakritības dēļ. "Piemēram, sieviete dodas uz slimnīcu dzemdēt nākamo bērniņu, tātad viņa seksuālajam kontaktam nav pieejama. Savukārt vīrs ir palicis mājās ar meitu vai pameitu pusaudža vecumā, turklāt apreibinājies ar alkoholu. Tā ietekmē viņš zaudē jebkādu kontroli un seksuāli izmanto meitenes. Tā var būt viena, bet tikpat labi - vairākas reizes. Ja nebūtu šādas apstākļu sakritības, tad, visticamāk, šāds noziegums nenotiktu," laikrakstam atzīst tiesu psiholoģijas eksperte.
Esot arī gadījumi, kad seksuālā izmantošana sākas nejauši un turpinās situācijās, kuras atkārtojas, piemēram, kamēr sievas nav mājās, vīrs lieto alkoholu un izmanto nepilngadīgo meitu.
Ģimenēs, kurās ir tēvi, patēvi un vectētiņi, seksuālais noziegums pārsvarā tiek veikts pakāpeniski, bērnu tam sagatavojot, skaidro Lubāne. "Tas sākas ar samīļošanu, bet vēlāk šī tuvība kļūst arvien seksuālāka, uzbāzīgāka un, upurim sasniedzot pubertātes vecumu, var beigties arī ar reālu dzimumaktu."
Vaicāta, kāda ir pedofilu motivācija, psiholoģe skaidro, ka visbiežāk viņi ir psihiski veseli cilvēki, kuri nesirgst ar psihiskām kaitēm, kas var ietekmēt viņu rīcību, tomēr viņiem piemīt dziļš psiholoģisks defekts, kas izkropļo pieļaujamās rīcības robežas. "Viņu pasaules uztverē seksuālas darbības ar bērnu nav nekas ļauns, un šāds uzskats liecina par dziļu personīgās rīcības robežu patoloģiju."
Lubāne arī piebilst, ka mēdz būt ģimenes, kur tiek ievērotas striktas robežas, kur bērni tiek audzināti ļoti stingri, pieprasot labas sekmes skolā, bet vienlaikus šie bērni tiek seksuāli izmantoti. "Mēs tiekamies ar daudz vairāk dzimumnoziedzniekiem un viņu upuriem, nekā par tiem informējuši mediji, tomēr es pieļauju, ka visas pedofilijas lietas līdz mums nemaz nenonāk. Seksuālajiem varmākām ir spēcīga pašsaprotama vēlme savu noziegumu paturēt noslēpumā," atzīst psiholoģe.
Jautāta, vai arī zīdainis spēj atcerēties pedofila pāridarījumu, viņa skaidro, ka zīdainis noteikti nesaprot, kas ar viņu ir noticis. "Trīsgadīgie un pat septiņgadīgie vairāk reaģē uz sajūtām - sāp, nesāp, patīk, nepatīk. Viņi nesaprot, ko tās darbības nozīmē. Tomēr informācija par to, ka viņi ir seksuāli izmantoti, nepazūd bez pēdām, bet saglabājas."
Eksperte laikrakstam atklāj, ka nereti cilvēks pats vēršas pēc palīdzības, labi saprazdams, ka viņš var kļūt par pedofilu, piemēram, tajos brīžos, kad izjūk attiecības vai ir citas nopietnas stresa situācijas dzīvē, šī vēlme pastiprinās un pašam ir grūti pārvarama. "Arī es esmu saņēmusi zvanus no cilvēkiem, kuri vēlas saņemt konsultāciju, jo viņus šī vēlme biedē. [..] Bet daļa seksuālo noziedznieku nekad nespēs pārvarēt savu seksuālo vēlmi un vienmēr būs augsta riska zonā," atzīst psiholoģe.
Kā ziņots, pēdējā laikā Latvijas sabiedrību satricinājuši vairāki pedofilijas gadījumi. Eksperti atzinuši, ka tas, visticamāk, liecina nevis par pedofilu skaita pieaugumu, bet gan par to, ka šādi noziegumi arvien vairāk tiek atklāti, jo cilvēki saņemas par tiem ziņot.
LETA
