Par izmaiņām veselības aprūpes sistēmā
Uzņemoties pildīt veselības ministra pienākumus, man nebija ilūziju, ka varēšu izvairīties no dabiskā konflikta, kas rodas, veselības aprūpi uzlūkojot ar nodokļu maksātāja un potenciālā pacienta interešu aizstāvja vai ārstniecībā strādājošā acīm, kuram alga tiek maksāta no tiem pašiem nodokļiem.
Līdzšinējā nozares attīstība, kad pārspīlēti un nepārdomāti investējām infrastruktūras objektos un aizvien vairāk un vairāk līdzekļus novirzījām augstām, visbiežāk slimnīcu līmeņa tehnoloģijām, bieži nekritiski sekojot farmācijas un medicīnas iekārtu industrijas piedāvājumam, ir novedusi pie tā, ka ne vairums nozarē strādājošie, ne vairums iedzīvotāju tā īsti nesajuta to, ka valsts finansējums veselībai tā sauktajos "treknajos" gados ir gandrīz dubultojies. To sajuta mazākums – tie pacienti, kuriem tikai šīs jaunākās un dārgākās ārstēšanas metodes bija vienīgās iespējamās veselības saglabāšanai un to sajuta mazākums nozarē strādājošie – tie, bez kuru atbalsta industrijas inovācijas nevarēja tikt ieviestas ikdienas praksē un iekļautas valsts apmaksātos tarifos vai zāļu sarakstos.
Vienlaikus mēs neredzējām, ka tiek sasniegti agrākajos gados izvirzītie mērķi attiecībā uz nozīmīgiem un objektīviem iedzīvotāju sociālo labklājību un veselības aprūpi raksturojošiem lielumiem kā vidējais paredzamais mūža ilgums, no slimībām brīvo, kvalitatīvo dzīves gadu skaits mūsu iedzīvotājiem, jaundzimušo mirstība. Valsts medicīnas sistēmu, kurai būtu jābūt vairāk orientētai uz pacientu kā uz klientu, "zvanu draugam" – kādam sistēmā strādājošam speciālistam nopietnāku problēmu gadījumā vai īpašu pateicību ārstam, turpināja uzskatīt par sava veida papildus garantiju, ja ne labākai un savlaicīgākai ārstēšanai, tad vismaz uzmanīgākai attieksmei gan.
Tas ir tikai dabiski, ka nozaru vadošie profesionāļi, kas vienlaikus bieži arī ir nodaļu un centru vadītāji, augstskolu mācību spēki, profesionālo organizāciju vadītāji, ir tie, kas veido sabiedrisko viedokli par jaunu ārstniecības metožu un tehnoloģiju ieviešanas lietderību. Ja vēl klīnisko pētījumu dati apliecina priekšrocību pret līdzšinējo ārstēšanas praksi, nav nekā nosodāma, ja ir vēlme nekavējoties to labāko nodrošināt arī pacientiem. Tomēr ir naivi ticēt, ka firmu atbalsts ārstu tālākizglītības pasākumiem, iesaistīšana apmaksātos jau tirgū esošu produktu klīniskajos novērojumos ir tikai absolūti nesavtīga labdarība. Patiesībā tā nekad nav labdarība un no katra ieguldītā lata agri vai vēlu tiek gaidīta maksimāla atdeve, panākot to, ka produkts tiks patērēts, pie tam par cenu, kas ar uzviju kompensēs ieguldījumus. Nepanākot līdzsvaru starp valsts finansiālajām iespējām un ārstu dabīgo vēlmi izmantot inovāciju priekšrocības, ir izveidojusies situācija, kad uzsvars nav ticis likts uz tām veselības aprūpes neatņemamajām daļām, kurās izmaksu un kopējo ieguvumu ziņā ir neapšaubāmi efektīvākas un vairumam iedzīvotāju visnepieciešamākās.
Bez veselības veicināšanas un izglītošanas pasākumiem sabiedrībā, nepanākot katra indivīda augstāku atbildību par savu veselību, neveicinot ģimenes ārstu kā pieejamākās aprūpes daļas atbildības un lomas palielināšanos, rūpējoties par iedzīvotāju pamata veselības aprūpes vajadzībām, it īpaši bērniem, veciem cilvēkiem un tiem, kam jāsadzīvo ar hroniskām slimībām, nevar tikt izmantots efektīvi tas potenciāls, ko nodrošina jau augstāka līmeņa medicīna. Tam vienkārši nepietiek līdzekļu.
Šobrīd, vēl aizvien smagā ekonomiskā situācijā, kad ir mazāks finansējums nozarei, kā arī izsīkuši iedzīvotāju veidotie uzkrājumi, mēs redzam, ka slimnīcās nonāk aizvien vairāk cilvēku, kuru veselības aprūpe mājās, pie ģimenes ārsta vai ambulatorā iestādē nav bijusi pietiekama, vai arī izrakstītās zāles nav lietotas atbilstoši nozīmētajai terapijai. Šādā situācijā, jau vairākus gadus pēc kārtas "izsitot" papildus līdzekļus nozarei un ieguldot tos pamatā tikai slimnīcās, mēs nepārtrauksim apburto loku, kad nonākšana stacionārā reizēm ir vienīgā iespēja beidzot saņemt kvalitatīvu, bet diemžēl tikai īslaicīgu un ļoti dārgu palīdzību.
Apstākļos, kad vairums slimību ir hroniskas un vecākiem cilvēkiem to nereti ir vesels kopums, ārstēšanās slimnīcā paasinājuma vai komplikāciju gadījumā ir tikai neliela daļa no nepieciešamās palīdzības. Šī atziņa, protams, nekādā veidā nemazina slimnīcu lomu neatliekamas un augsta līmeņa sekundārās un terciārās palīdzības sniegšanā. Tomēr apstākļos, kad mainās pati medicīna un aizvien vairāk pacientam var palīdzēt ārstniecības iestādē, tajā pavadot tikai dažas stundas vai vienu dienu, kā arī apstākļos, kad sakarā ar nācijas novecošanu pieaug tieši vecu un hronisku slimnieku īpatsvars, slimnīcām ir jāmainās un aizvien lielāku pakalpojumu daļu ir jānodrošina ambulatori vai dienas stacionāros, neaizmirstot par iespēju nodrošināt rehabilitācijas pakalpojumus.
Slimnīcas gultu skaita samazināšana un līdz ar to, nevajadzīgās infrastruktūras atbrīvošana vai nodošana sociālās aprūpes funkciju nodrošināšanai pašvaldībām ir rezultāts, nevis primārais mērķis. Šis rezultāts jāsasniedz, stiprinot aprūpi, ko var nodrošināt ģimenes ārsts kopā ar primārajā aprūpē, tajā skaitā mājas aprūpē strādājošajām māsām un ārstu palīgiem, palielinot iespējas bez ievērojamiem papildus maksājumiem saņemt valsts kompensētās zāles daudz plašākam slimību klāstam, nešķirojot, vai neārstēšanās gadījumā veselības un dzīvības apdraudējums ir tūlītējs, vai pēc dažiem gadiem.
Būtiskas strukturālas pārmaiņas veselības nozarē līdz galam netika veiktas, tad, kad to patiesībā varēja izdarīt vieglāk. Savlaicīgi un pakāpeniski palielinot uzsvaru uz ambulatoro aprūpi, panākot, ka jaunam un perspektīvam ārstam kļūt par ģimenes ārstu ir ne tikai izdevīgi, bet arī vienlīdz prestiži kā būt ārstam lielā slimnīcā, mums nebūtu tik grūti šodien, kad ar nepietiekamiem līdzekļiem vienlaicīgi ir jāturpina uzturēt iedzīvotāju skaitam neefektīvi lielu gultu skaitu slimnīcās, vienlaikus panākot vairāk ārstu un māsu nodarbināšanu tur, kur tas ir visvairāk nepieciešams – ambulatorajā sektorā.
Veselības nozares vadības uzņemšanās tajā notiekošo pārmaiņu laikā, kad pat salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm esam ļoti trūcīga finansējuma apstākļos, ir izaicinājums. Tas nozīmē atrast vidusceļu, tur, kur tā nemaz nav, veltīt daudz laika, uzklausot ieinteresēto pušu intereses, tad, kad laika nav.
Esošā nozares finansējuma sadales sistēma, balstoties uz pirms daudziem gadiem pieņemtiem un pēc tam neskaitāmas reizes labotajiem Ministru kabineta noteikumiem Nr.1046, kuru vairāk nekā 500 lapaspusēs ir mēģināts paveikt neiespējamo – objektīvi noteikt katrai Latvijas ārstniecības iestādei un ārstu praksei darāmo atbilstoši pacientu un diagnožu grupām pēc vienlīdzīgiem kritērijiem, nodrošinot taisnīgu samaksu par šo darbu, ievērojot pacientu un pakalpojumu sniedzēju intereses un, galvenais - nepārkāpjot pieejamā finansējuma apjomu kārtējam gadam - ir jāmaina . Spēles noteikumi ir jāpadara vienkāršāki kā pacientam tā pakalpojuma sniedzējam. Bet to nevar izdarīt ne dažu nedēļu, ne mēneša laikā, steigā pieņemot budžetu.
Šajās dienās aktuālie pārmetumi no dažādu slimnīcu vadītājiem par to, ka finansējuma sadalījums kādām atsevišķām slimnīcu funkcijām ir nepietiekams ir pamatoti. Steiga, nepieciešamība veicamā darba apjomu pieskaņot samazinātajam finansējumam, lokālo īpatnību pilnīga neizdiskutēšana konkrētajās ārstniecības iestādēs, šo noteikumu pielāgošana konkrētām slimnīcām vai slimnīcu grupām nav noliedzama. Jāsaprot, ka noteikumos kuros jāparedz un precīzi jānodefinē visas iepriekš minētās prasības, reizēm pazūd pat formāla saskaņošana ar sociālajiem partneriem. Tomēr tas neizslēdz to, ka traumpunktiem, kuros tāmes finansējuma apstākļos pie mazas noslodzes viena pacienta aprūpe izmaksā vairāk nekā 80 latu, kamēr citos - četras un piecas reizes mazāk - ir tikai objektīvi, ka par paveikto darba dienās, speciālistam vienlaikus nodrošinot plānveida ambulatoro pieņemšanu, netiek samaksāts dubultā.
Tāpēc jau pirmajā tikšanās reizē ar slimnīcu vadītājiem, mēs vienojāmies, ka galvenais ir kopīgais iestādes finansējuma apjoms un slimnīcas ir ne tikai komercsabiedrības, bet uzņēmuma vadītājam jāspēj domāt sociāli atbildīgi, lai ar pieejamo finansējumu sniegtu iespējami lielāko un kvalitatīvāko pakalpojumu apjomu iedzīvotājiem. Savukārt nozares vadība darīs visu iespējamo, lai nākošo gadu uzsākot, slimnīcai jau būtu skaidrs kopējais gada finansējuma, ar ko iestāde var rēķināties.
Salīdzinoši nelielais paredzamais finansējuma samazinājums par 135 000 latiem uz vairāk kā 5 miljonu latu apjoma Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā ar nolūku veicināt no otrā pusgada vismaz daļēju akūto pacientu plūsmas novirzīšanu uz jaunuzcelto Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās palīdzības nodaļu, tādejādi panākot iespējas vairāk atvēlētos resursu veltīt plānveida endoprotezēšanas rindu samazināšanai, ministrijas un slimnīcas vadības nepietiekamā iepriekšējā komunikācija kļuva par uzskatāmu piemēru tam, kāpēc tik grūti un reizēm šķietami neiespējami ir paveikt to, kas agri vai vēlu būs jāpanāk, lai par esošiem līdzekļiem, mēs visā valstī varētu būt droši, ka par nodokļos samaksāto un atvēlēto veselības aprūpei tiek panākta maksimālā pievienotā vērtība valsts ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā.
Var diskutēt par veidiem, kā turpmākajos gados veselības aprūpes nozarei jāattīstās, par veicamajiem soļiem, taču skaidrs ir tas, ka pārmaiņas ir nepieciešamas un jo ilgāk tās tiks atliktas, jo ilgāk iedzīvotāju nodokļos nomaksāta nauda netiks izmantota maksimāli efektīvi, kas nozīmē garākas rindas uz pakalpojumu saņemšanu, niecīgu plānveida palīdzības apjomu un nekonkurētspējīgu darba samaksu ārstniecības personālam. Plānojot pārmaiņas, jāņem vērā ne tikai nozares profesionāļu viedoklis, bet arī citu nozaru ekspertu redzējums, lai spētu līdzsvarot sabiedrības kopējās intereses. Uzskatu, ka, norimstot sākotnējām negatīvajām emocijām, un novirzot veselības aprūpei vismaz līdzīgu finansējumu no iekšzemes kopprodukta kā kaimiņvalstīs, Latvijas iedzīvotāji jau tuvākajos gados redzēs patieso reformu īstenošanas ieguvumu – kvalitatīvu, pieejamu un izmaksu efektīvu veselības aprūpi.
Juris Bārzdiņš,
Veselības ministrs
