Kā atpazīt cilvēka raksturu pēc fotogrāfijas?

Meitene skatās puišu profilus iepazīšanās portālā. Daudzi skaistuļi uzreiz tiek ielidināti virtualajā miskastē, jo viņa skaidri zina, ka grib draugu, kurs apveltīts ar augstām intelektuālajām dotībām, labām komerciālām spējām, pietiekami izlēmīgu, tai pašā laikā mazliet romantisku, mīļu un labsirdīgu, bet, ja vajag, spējīgu aizstāvēt sevi un tuvākos. Nu, kad no daudziem simtiem fotogrāfiju, vairākus pēc rakstura atbilstošus būs atradusi, tad nu ņems, to kurš vislabāk patīk un aicinās uz randiņu...

Paskatīties uz fotogrāfiju, kurā redzams nepazīstams vai mazpazīstams cilvēks un ar augstu precizitāti pateikt, kāds ir viņa raksturs, kādi ir viņa talanti, ko mēs no viņa varam gaidīt, īpaši stresa situācijā? Vai tas vispār ir iespējams? Īpaši, ja neesat ekstrasenss. Šī rakstu sērija jums sniegs atbildes uz daudziem jautājumiem par cilvēka iepazīšanu, un daudzas lietas, kas likās nezināmas, pēc tam šķitīs pašas par sevi saprotamas. Tomēr aicinu saglabāt veselo saprātu arī pēc raksta izlasīšanas. Jāsaprot, ka daudz no tā, ko mēs uzzinām, ir tendences, tās var būt vairāk vai mazāk izteiktas un jāvērtē kompleksi. Novēlu izmantot iegūtās zināšanas, lai vismaz nedarītu rupjas kļūdas.
Kā tad veidojas cilvēks kā personība ar savu raksturu? Pastāv bioloģiskā determinisma teorijas, kuras pauž, ka visu nosaka gēni un  sociālā determinisma teorijas, kuras pauž, ka cilvēks piedzimst kā balta lapa un visu tad saliek iekšā sociums – vecāki, skola, un citi apkārtējie. Mūsdienās vairs neviens nestrīdās par šo teoriju pareizību tīrā veidā, bet diskusija norit par attiecību. Cik daudz ir iedzimtība, cik apkārtējās vides ietekme katra konkrētā indivīda gadījumā?
Vai gēnus mēs varam redzēt ārējā izskatā? Kaķi no suņa varam atšķirt un diezgan droši apgalvot, ka kaķī ir kaķa gēni, savukārt sunī suņa gēni. Arī uzvedību varam prognozēt – kaķis ņaudēs, suns ries. Šeit ir svarīgs secinājums. Gēni kodē ne tikai ārējo izskatu, bet arī instinktus un uzvedības modeļus.
Vai apkārtējās vides ietekmi mēs varam redzēt ārējā izskatā? Ja redzam, ka kaķim apgriezti nagi, varam prognozēt, ka kaķis nekāps kokos, neskrāpēs mēbeles. Ja redzam, ka runčuks izkastrēts, uzvedība, raksturs stipri atšķirsies. Ja suns augs pie saimnieka psihopāta, viņš būs iebaidīts, raustīsies un pat suņa fotogrāfijā mēs redzēsim, ka nabags ir sarāvies un asti iežmiedzis kājstarpē. Tā visa ir apkārtējās vides ietekme, ko mēs varam redzēt.
Cilvēks arī dzīvnieks vien ir, toties kāds – sociāls dzīvnieks! Tāpat mēs varam skaidri redzēt, piemēram, matu krāsu (ja vien blondīne ir dabīgi blonda) un to nosaka gēni. Vai cilvēks ir liela vai maza auguma, ar īsu kaklu vai garu, ar izvirzītu apakšžokli, vai neizteiktu, tās visas ir no vecākiem parmantotas pazīmes, kuras nosaka gēni. Ja mēs to redzam cilvēkā, tad zinām , ka gēnos tas ir ierakstīts. Tāpat cilvēku virza dažādas dziņas un instikti kuri ir vairāk vai mazāk izteikti dažādiem indivīdiem. Zinot pazīmju saistību ar instinktiem, varam prognozēt ticamu uzvedības modeli. Par to tad arī būs šajā rakstā.
Arī apkārtējās vides ietekmi varam redzēt – to visbiežāk mēs redzam mīmikā un vaibstos. Tā, piemēram, cilvēks, kas aizraujas ar alkoholu, ar laiku kļūst ar uzblīdušu, pastozu seju, kurā izceļas zilgani sarkans deguns (rinofīma). Arī šāda cilvēka uzvedību var jau prognozēt. Tā būs ļoti mērķtiecīga, jo alkoholiķis ir cilvēks, kurš zina, ko viņš grib.
Tālāk  populārzinātniski tiks izklāstītas dažādu ārēji redzamu pazīmju ietekme uz cilvēka raksturu. Daudzām pazīmēm ir teorētiskais psihofizioloģiskais pamatojums, tomēr citas aprakstītas empīriski, balstoties uz novērojumiem. Daudz vēl nav skaidrs, un daudz, kas šeit pētams, tomēr ne mazums jau ir atklāts un aprakstīts.
Iegūtās zināšanas lieliski noderēs gan sadzīvē, gan profesionālajā darbībā. Sadzīvē būs vieglāk izvēlēties partneri, draugus, noteikt talantus savam bērnam. Profesionālajā darbībā spēja prognozēt cilvēk uzvedību un prasme atbilstoši komunicēt ir svarīgas kadru atlasē un darbā ar personālu, klientiem un biznesa partneriem.
Jau izsenis cilvēki centušies saprast un labāk iepazīt otru cilvēku. Daudzi tīri intuitīvi jūt, ka šim cilvēkam var uzticēties, bet no tā labāk turēties pa gabalu. Intuīcija ir laba lieta un tā ir ļoti daudz palīdzējusi, tad, kad cilvēki vēl nebija tik gudri kā tagad. Diemžēl daudzi jauc savu intuīciju ar neapzinātu iepriekšēju pieredzi, kas kautkur sazipota smadzeņu dzīlēs. Jā, iespējams, ka šī pieredze mums, ko māca, bet nereti arī traucē. Ja sievietei nav paveicies iepriekš ar vīriešiem, tad šī iepriekšējā pieredze saka, ka visi vīrieši  ir vienādi un vispār viņi ir cūkas. Ja varētu tik viegli paļauties uz  savu intuīciju, tad neviens nekristu par krāpnieku upuriem, darbadevēji nekļūdītos, pieņemot labākos un lojālākos darbiniekus, laulātie nekad nešķirtos, bet policisti vienkārši ietu klāt noziedziniekam uz ielas un tos arestētu. Šodienas cilvēka loģiskais prāts meklē pamatojumu savām sajūtām, te nu lieliski var palīdzēt zināšanas.
Nav jau tā, ka mēs neko nezinātu. Ja mēs redzam gara auguma jaunu cilvēku, tad diezgan droši varam apgalvot, ka no viņa varētu sagaidīt samērā labus rezultātus basketbolā.
Bioloģijā ir genotipa un fenotipa jēdzieni. Genotips ir tas viss kas ir iekodēts gēnos, jeb ģenētiskās informācijas kopums. Kodēšana ir ļoti vienkārša. Informācijas nesējs ir dezoksiribonukleīnskābes (DNS) dubultspirāle, kurā līdzīgi kā raksti Lielvārdes jostā ir noteikta nukleotīdu secība. Iespējami tikai divi nukleīnskābju pāru veidi A-T un C-G. Faktiski tas viss kādi mēs esam ir iekodēts binārā sistēmā līdzīgi kā datorā. Gēni glabājas hromosomās, hromosomas visu dzīvo šūnu kodolos. Dzimumšūnās ir puse no hromosomu daudzuma, tādējādi tām saplūstot bērnā ir puse no tēva gēniem un puse no mātes gēniem, līdz ar to bērns iegūst pazīmes no abiem vecākiem. Informācija genotipā ir ļoti specifiska, tomēr tā var mainīties, kas nodrošina evolūciju. Sliktās mutācijas, kas pasliktina indivīda potenciālu izdzīvot ir daudz vairāk, tomēr ir arī labās mutācijas, kas palīdz veiksmīgāk adaptēties apkārtējai videi un izdzīvot. Es teikšu skarbi: izdzīvot, tas vienmēr ir bijis un arī mūsdienās ir un paliek konkurēt. Mēs visi konkurējam. Tātad genotips nosaka to kā mēs izskatāmies un tas jau ir fenotips. Fenotips ir indivīda ārējais izskats. Varētu teikt, ka genotipa ārējā izpausme ir fenotips. Bet fenotipā, protams, izpaudīsies arī ārējās vides ietekme. Piemēram, mūsu Baltijas jūras mazie gliemežvāciņi ģenētiski ir no tiem pašiem gliemežiem, kas Vidusjūrā rada lielus un skaistus gliemežvākus, taču Baltijas jūras specifiskais klimats, īpaši zemā sāls koncentrācija ir iemesls, ka pie mums tie tādi maziņi.
Ja gribam pēc ārējā izskata (fenotipa), iedalīt bioloģiskas būtnes kādos noteiktos tipos (tipoloģija), tad iznāk fenotipoloģija. Fenotipoloģijas jēdzienu ieviesis igauņu etologs (etoloģija ir bioloģijas virziens, kas pēta dzīvnieku izturēšanos) Marks Lučins. Fenotipoloģija tad būtu cilvēka rakstura un uzvedības prognozēšana, vērtējot fenotipoloģiskās pazīmes. Pats Marks Lučins apraksta vismaz 120 fenotipoloģiskās pazīmes, kuru veido 1030  kombinācijas.  Līdz ar to šāds dalījums ir stipri specifiskāks, nekā, piemēram plaši zināmais dalījums četros temperamenta tipos. Ja salīdzina igauni holēriķi ar gruzīnu flegmātiķi, tad, kurš no viņiem īsti būs kurš? Marka Lučina fenotipoloģijas priekšrocības ir skaidri izstrādātas pazīmes ar zinātnisku pamatojumu.  Marks Lučins pēta konkrēto orgānu (pazīmju) fizioloģiju, tad to kā konkrētās fizioloģijas izmaiņas var likt justies organismam (psihofizioloģija), un kāds formēsies raksturs jeb prognozējama uzvedība. Piemēram, ja vīrietis ir ļoti maza auguma, ko var mierīgi izmērīt, tad arī viņa fizioloģija būs atbilstoša – kustības mazāk reaktīvas, elpošana, pulss biežāki, siltumapmaiņa straujāka u.t.t. Psihofizioloģija atbild kā šis ļoti mazais vīriņš jūtas apkārtējā vidē. Durvis viņam liekas lielas un smagas, krēsls augsts, galds grūti aizsniedzams, 100 grami degvīna jau kārtīga iedzeršana, citi vīrieši lieli un draudīgi, meitene kaut ar skaista, bet, ak vai, cik augstu jālec! Šādi jūtoties, kāds tad varētu formēties raksturs šim vīriņam? Visticamāk, ka ne pārāk pašpārliecinats, ar pietiekoši daudz kompleksiem. Šeit svarīgi ir nekrist galējībā un neapgalvot, ka tā būs par 100 procentiem. Varbūt šis vīriņš ir audzis starp citiem maziem, varbūt viņam bija izglītoti vecāki un labs psihoterapeits blakus. Tomēr ticamība, ka visdrīzāk viņš būs ar kompleksiem ir ļoti augsta. Dabā ir tā iekārtots, ka, ja ir kāda nepilnība, tad to cenšas kompensēt. Kompensācijas mehānisms šim vīriņam, ja viņam ar smadzenēm viss kārtībā un naudu nopelnīt viņš māk, liks nopirkt milzīgu jaunākā modeļa automašīnu 4x4, kurā blakus sēdēs jaunākā modeļa modele, tā, lai visa pasaule redz, ka viņš arī var! Jā, nereti tieši maza auguma cilvēki sasniedz augstas virsotnes savas kompensācijas dēļ. Gan vēsturē daudzi diktatori bijuši maza auguma, gan arī mūsdienās lielvalstis vada dažs labs.
Būtiski, ka pazīme pati par sevi nav ne slikta, ne laba. Svarīgi ir apzināties, kur tā var noderēt un kā to labāk izmantot.
Fiziognomika ir sena cilvēka raksturu aprakstoša metode, kuru plaši lietoja jau senajā Ķīnā, Indijā. Daudz kas fiziognomokā balstīts uz empīriskiem novērojumiem. Diemžēl daudzi fiziognomikas dati ir pretrunīgi un nesniedz atbildi uz jautājumu, kāpēc tas tā ir?

Agresija un uz priekšu izvirzīts apakšžoklis

            Lai labāk izprastu apakšžokļa fenotipa saistību ar cilvēka raksturu, vajadzētu saprast apakšžokļa funkciju. Ja izsistu zobus, tad funkciju kļūtu bezjēdzīga. Tātad apakšžoklis ir kauls, kurā nostiprināti zobi. Ja uzmanīgi paskatās zobus, tad redzam, ka priekšējie ir asi, ķīļveida (incisīvi), savukārt mugurējie ar lielām plakanām virsmām (molāri un premolāri). Katrs bioloģijas students zina, ka forma nosaka funkciju. Tātad šiem zobiem ir dažāda funkcija. Kāda ir priekšējo, aso zobu funkcija? Pareizi, kaut ko atkost! Bet, lai būtu ko atkost, vajag noķert. Un arī vajag aizsargāties savukārt,  ja kāds grib mums ko atkost.  Labi attīstīti, lieli, spēcīgi, asi priekšējie zobi, liecina, par to, ka šis dzīvnieks ir gatavs kādu noķert uz šiem saviem zobiņiem. Bet ja kādu citu dzīvnieku noķer uz šiem asajiem zobiem, diez vai viņš atslābināsies un mēģinās gūt baudu. Nē upuris visiem spēkiem mēģinās izrauties. Lai mazāk būtu iespējas upurim izrauties, priekšējiem zobiem jābūt uz iekšu vērstiem, tā, lai nabags kārtīgi sēž virsū uz āķa. Savukārt, lai tos zobus neizlauztu un plēsoņām vēlāk nebūtu jāiet pie stomatologa, svarīgi lai zoba sakne būtu liela un dziļa. Tāpēc arī apakšžoklis iznāks liels, masīvs un uz priekšu vērsts (jo zoba sakne ir vērsta pretēji zoba virzienam). Liels, spēcīgs apakšžoklis kurā nostiprināti asi zobi viennozīmīgi ir plēsēja fenotips ar izteiktiem plēsējiem raksturīgiem instinktiem. Īpaši agresivitāte izpaudīsies stresa situācijās, jo, ja kāds kādam uzbrūk, tas ir stress abiem. Savukārt, ja priekšējie zobiņi ir vājiņi, vērsti uz priekšu, tad ar tādiem kā ar pinceti viegli zālīti plūkāt, bet nevis kādu nograuzt.
Cilvēks ir sociāls dzīvnieks un viņa instinkti ir socializējušies. Tomēr savas sugas robežāš viņš var būt vairāk vai mazāk tuvāk plēsoņam (gaļēdājiem) vai zālēdājiem. Attiecīgi arī viņa uzvedība un instinkti.
Vēsturiski pirmatnejais cilvēks bija mazāk agresīvs, viņi pārtika pamatā no augu valsts produktiem. Arī pirmatnējo cilvēku galvaskausos, redzam, ka apakšžoklis bija mazattīstīts. Ar laiku pasliktinoties dzīves apstākļiem, īpaši Eiropas un Āzijas teritorijās, par barību nācās konkurēt cilšu starpā, tāpēc evolūcijas gaitā izdzīvoja agresīvākie. To mēs arī redzam mūsdienu eiropieša vai aziāta vidēji statistiskā fenotipā. Šeit apakšžoklis ir pamatīgs un izvirzīts uzpriekšu. Turpretim Āfrikā, kur vienmēr bijis silts un banāns pa rokai, cilvēkiem nebija tādas motivācijas kļūt agresīvākiem. Ja profilā paskatās uz melnādaino, visbiežāk redzēsiet vāji izteiktu apakšžokli. Ja paskatās vēsturiski visi lielie pasaules kari notikuši tieši Eiropas un Āzijas kontinentos. Āfrikā tikai lokāli konflikti. Nekad āfrikāņi nav devušies iekarot citus kontinentus. Gluži otrādi, viņi ir sagūstīti un aizvesti verdzībā uz Ameriku. Vai tad Amerikā nebija indiāņu, no kuriem vergus taisīt. Nekā, tos bija vieglāk apšaut, nekā piespiest viņus vergot, jo tiem zēniem apakšžokļi arī nebija nekādi vājie. Bet nu āfrikāņiem agresijas pašiem maz, tāpēc nespēja pretoties citu agresijai.
Ja mēs skatāmies uz cilvēku profilā un redzam milzīgu, uz priekšu izvirzītu zodu, tad tas ir mūsu cilvēku pasaules "plēsoņa". Galvenā rakstura īpašība šādiem subjektiem ir, ka viņi var būt agresīvi stresa apstākļos. Stresa apstākļos viņi dominē uzņemas iniciatīvu, uzspiež savu gribu, ja vajag, var lietot pat fizisku spēku. Tā, ka uz priekšu izvirzītu apakšžokļa īpašniekus speciāli kaitināt nevajag, stresa apstākļos viņi ir reāli bīstami, un ja jums nav vēl lielāks apakšžoklis, jūs zaudēsiet. Uz priekšu izvirzīto apakšžokļu īpašnieki ir ar mazāk psiholoģiskajiem kompleksiem, ar tiem var vieglāk runāt atklātu valodu, jo viņiem nav vajadzība izlikties vai censties ko panākt ar viltu. Tāpat viņi biežāk var atļauties būt labsirdīgi un bez vajadzības nesaspringt, jo, ja vajadzēs, ar stresa situāciju viņi veiksmīgi tiks galā. Tādējādi, ja lielā apakšžokļa īpašnieks nāk no labas ģimenes ir inteliģents, ar tādu draudzēties ir vienkārši un komfortabli, saņemot papildus aizsardzību. Diemžēl lielo apakšžokļu īpašniekiem, daudz biežāk vīriešiem, nekā sievietēm, raksturā novērojams negatīvs kompensācijas mehānisms pēc principa "spēks ir, prāta nevajag". Ja no mazotnes šāds puisēns fiziski dominē un pierod visu panākt ar spēku, viņam nerodas motivācija attīstīt smadzenes. Tad nu izaug tāds monstrs, kas rada patrula subjekta iespaidu. Tāpēc, ja ģimenē ir dēlēns ar izteiktu apakšžokli, pastiprināta uzmanība jāpievērš viņa intelektuālai attīstībai. Savukārt, ja jau pieaugusi meita, atved tādu mājās, obligāti jāpārbauda, kā tur ir ar intelektu. Bieži subjektus ar izvirzītiem apakšžokļiem var redzēt kriminālajā pasaulē. Viņi jūtās labi spēka struktūrās, tur, kur ir stress, ekstremāli apstākļi. Tas ir priekš viņiem. Policijas specvienības, armija, apsardze, sports (paskatāmies uz M. Šumāhera apakšžokli)

Vēlme pēc imidža un taisns apakšžoklis

            Ja apakšžoklis nav izvirzīts uz priekšu, bet ir vertikāls kā vairogs, tas liecina, ka šādam cilvēkam nav raksturīga agresivitāte, tomēr viņš nav bezspēcīgs agresora priekšā, un, ja vajadzēs, pratīs savas intereses aizstāvēt tā, ka maz neliksies. Līdzīgi kā dabā mežakuilis. Pats nevienam neuzbruks, taču, ja sajutīs draudus sev vai saviem sivēniem, var kļūt ļoti bīstams.
Interesants ir rakstura kompensācijas mehānisms cilvēkiem ar zodu "vairogs". Dabā tā iekārtots, ka, ja tu neesi pietiekami agresīvs, lai kādam uzbruktu, tad atradīsies kāds, kas Tev uzbruks. Tas sākas jau no mazām dienām. Tad nu spēlējas smilšu kastē ar lāpstiņām divi puišeļi, no kuriem vienam zods pamatīgi izvirzīts uz priekšu, otram taisns. Tas, kuram, zods uz priekšu, protams, rok stipri enerģiskāk, kārtīgi vicinādams lāpstiņu pa gaisu. Un, protams, salauž savu lāpstiņu. Nu ko, kompleksu viņam nav, enerģijas un spēka papilnam, tāpēc izrauj lapstiņu no rokām savam rotaļu biedram un vicinās tālāk. Rotaļu biedrs ar savu taisno vairogveida zodu sēž un apbēdināts domā par to, cik netaisni iekārtota pasaule. Un šeit mūsu varonim pieslēdzas sociums – māte, bērnu dārza audzinātāja vai kāds cits sāk viņu slavēt: "Paskat, kāds tu malacis, nemaz nekaujies, pareizi dari, ne tā, kā tas otrs huligāns..." Tā nu mūsu varonim iesēžas galvā ideja, ka svarīgi būt pareizam, pieklājīgam, solīdam, akurātam. Pieaugušo vecumā, cilvēkam ar zodu "vairogs" raksturīga ļoti izteikta vēlme pēc imidža, lai viss būtu pareizi, pieklājīgi solīdi. Varētu teikt, ka viņi rada izteikti inteliģenta cilvēka iespaidu. Arī smadzenes kompensatori viņiem parasti ir labāk attīstītas. Ja piedzimst bērns ar zodu vairogs, tad papildus uzmanību vajadzētu pievērst, lai viņš nodarbojas ar sportu. Cīņas sportos, liekot lietā savu talantu un hiperkompensējot savas ne pārāk izteiktās spēka īpašības, šādi sportisti nereti sasniedz augstus rezultātus. (Piemēram, Brūss Lī).
Cilvēki ar taisnu zodu lieliski strādā visur tur, kur jābūt solīdiem, skaistiem, akurātiem. Šādi cilvēki ir ideāla firmas vizītkarte. Izstādēs, stendos viņi sevi ļoti labi parādīs. Tāpat, kur jābūt saskarsmē ar klientiem – administratori, pardevēji, aģenti.

Iebīdīts zods uz iekšu un problēmas, problēmas, problēmas...

            Iebīdīts uz iekšu apakšžoklis, liecina, ka cilvēks ne tikai nemēdz rīkoties agresīvi, bet arī nav spējīgs pretoties agresoram. Priekš tāda cilvēka visa pasaule ir milzīgs stress, visi apkārtējie šķiet briesmīgi, un pats viņš jūtas kā upuris (bieži vien tāds arī ir). Kā kompensacija raksturā attīstās pasīvā agresija. Šādiem cilvēkiem ir daudz psiholoģisku kompleksu un milzīga vēlme atdarīt pasaulei to netaisnību, ko viņi dāsni saņem. Diemžēl atklāti šāds uz iekšu iebīdīta žokļa īpašnieks nav gatavs iesaistīties konfliktā. Tāpēc viņiem raksturīga rīcība "aiz muguras" – kaut ko ieriebt, "nostučīt", kādu intrigu savērpt, nu vismaz aprunāt. Apvainojumu šādi cilvēki var nest sevī ilgstoši un neadekvāti atriebties pat labam draugam (jo viņš ir mazāk bīstams) Ja šādiem cilvēkiem iedod varu, viņi var būt īpaši nežēlīgi. No šādiem cilvēkiem iznāk labi " stukači", tādi labi strādā apsardzē pie pults, jo briesmas pamanīs ātri, un aizsūtīs papildspēkus. Ja tādam iedod formas tērpu, iegūsim diezgan kompleksiem mocītu ierēdni, kurš savu varu realizēs pietiekami principiāli un nežēlīgi. Reizēm tas noder. Attiecībā uz intelektu, viennozīmīgi atbildēt grūti. No vienas puses šādiem cilvēkiem ir motivācija attīstīt savas smadzenes, jo nepietiek spēka kvalitātes un labos apstākļos  (šajā gadījumā – "siltumnīcas" apstākļos) viņi to var arī veiksmīgi realizēt. Tomēr bieži skola un citi bērni ir diezgan nežēlīgi pret vājāko, tāpēc skolas vide jau ir pietiekami liels stress, lai "iedzītie apakšžoklīši" nespētu koncentrēties mācību vielas uzņemšanai un apguvei. Līdz ar to intelektuālā attīstība var būt iekavēta. Atkarīgs no apstākļiem.
Ja piedzimst bērns ar vāju apakšžoklīti, tad jāsaprot, ka pašam dzīvē tādam izsisties būs ļoti grūti. Ja tā ir meita, tad labāk viņu uzreiz gatavot kā labu sievu at- bilstošam vīram, līdzīgi  kā skaistu puķi, ko ielikt vāzē, un rūpēties par to. Tas nozīmē, ka vajadzētu mācīt mākslu, mūziku, būt par inteliģentu un patīkamu sarunas biedru, prast sevi prezentēt sabiedrībā un tamlīdzīgi. Un pēc tam atdot par sievu tādam vīram, kurš viņu mīlēs, rūpēsies par viņu, un, galvenais, neapbižos! Ja piedzimis dēls, tad, labāk uzreiz aizceļot uz Zviedriju. Mazliet pārspīlēju, tomēr debilā sabiedrībā tādu sūtīt nedrīkst. Armijā pašnāvības biežāk izdara jauniesuktie ar mazattīstītu apakšžokli. Nu labi, ka vismaz mūsu valstī nav obligāti jāiet armijā.

Partneru saderība un apakšžoklis

Nu jau esam iepazinuši cilvēka rakstura tendences atkarībā no apakšžokļa formas, vērtējot profilu. Kāda būtu šo tendenču savstarpējā mijiedarbība?
Jāsaka uzreiz, ka problēmas galvenokārt sagādās divi varianti. Vai nu ģimene kur abi partneri ir ar spēcīgi izvirzītu apakšžokli uz priekšu, vai arī abiem šis apakšžoklītis ir vājš un iebīdīts uz iekšu. Pēdējā variantā pilnīgi skaidrs – žēluma gals: i vienam grūti šai pasaulē, i otram. Situacijā, kad abiem ir spēcīgi uz priekšu izvirzīti apakšžokļi, sākas vispārējā jautrība, kas izpaužas nemitīgā ietekmes sfēru dalīšanā. Abi grib dominēt, un abi uzskata, ka viņiem ir tiesības uz to. Kompleksu nav, tapēc arī nekautrējas savu uzvedību realizēt. Piekāpties, šis jēdziens ir svešs, tapēc prasība piekāpties var izraisīt tikai stresu. Bet nu stresa situācijā, kā mēs zinam, šādi subjekti kļūst agresīvi. Tad nu skandāls iet pa gaisu. Tāda ģimene var pastāvēt tikai divos variantos. Pirmais, ja abi divi ikdienā ir tik ļoti aizņemti ar savām lietām (piemēram, savs nopietns bizness vai sports), ka atnākot mājās knapi pār lūpu var pārspļaut, viss pulveris ir izšauts un labi vēl, ja pamīlēties sanāk. Otrs variants ir vairāk saistīts ar dzīves pieredzi un iepriekšēju labu audzinašanu – šādi cilvēki var iemācīties pareizi komunicēt un zināt dažādus psiholoģiskus paņēmienus, kas palīdz izvairīties no konfliktiem vai apslāpēt tos sākumā, lai gan tas nav viegli.     Diemžēl praktiskajā dzīvē spēcīgām sievietēm bieži ir nenokārtota privātā dzīve, jo vīrietim blakus tādai grūti justies par vīrieti. Tad nu nerealizētu seksuālo dzīvi šādas sievietes realizē vai nu politikā vai biznesā, sasniedzot augstus rezultātus.
Tiem, kuriem ir taisns vairogveida žoklis ir visvairāk pamats dzīvot savstarpēji saticīgi, jo tas taču ir skaisti, pieklājīgi un solīdi. Ja "vairogam" vajadzēs sadzīvot ar žokli izvirzītu uz priekšu, viņš uz atklātu konfliktu neizies (pēc principa "gudrākais piekāpjas") drīzāk pakļausies, bet, ja gribēs, pēc tam savu panāks klusiņām ar gudrību un viltu. Savukārt, ja "vairogam" nāksies dzīvot ar uz iekšu iebīdīta žokļa īpašnieku, viņš ir spējīgs pilnā mērā uzņemties atbildību gan par sevi, gan par partneri un, ja vajag arī aizstavēt ģimeni.
Ja jauns puisis grib iepazīties ar meiteni, tad rīcības algoritmi, atkarībā no meitenes apakšžokļa izvirzījuma pakāpes būtu sekojoši. Ja meitenei, ir kārtīgs, uz priekšu izvirzīts apakšžoklis, nevajag daudz cermonēties – var uzšaut pa pēcpusi, un atklātā tekstā paust savus nodomus. Tāda būtne ir atklāta un bez kompleksiem, vai nu jūs dabūsiet pa aci, vai arī to, ko gribat. Ar meiteni, kurai zods vairogs, process būs ilgāks un sarežģītāks. Te vajadzēs i puķītes davināt, i dzejolīti noskaitīt, i aiz rociņas paturēt, i zvaigznīti parādīt.... Nu tā kā pieklājas, romantiski un garlaicīgi. Ja meitenei zods iebīdīts uz iekšu, arī nav ko domāt – ņem un viss. Nekāda riska dabūt pa aci. Bet, ja viņai kaut kas neiepatiksies, tad kaut kad dzīvē, visnegaidītākajā situācijā, kad sen par viņu būsiet jau aizmirsis, viņa pamanīsies atriebties visnegaidītākajā veidā. Katrā ziņā, ja būsiet kļuvis par ievērojamu politiķi un kandidēsiet par valsts prezidentu, jums jārēķinās, ka viņa jau 30 gadus glabā jūsu spermu uz savas kleitas.

Ko par šo cilvēku var pateikt pēc fotogrāfijas?