Ģimenes ārsta rūpes par pacientu jāuztver kā norma nevis ekstra
Uzaicinājums piedalīties Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) domes sēdē, lai iepazīstinātu ar savu redzējumu par veselības aprūpes attīstības perspektīvām un atbildētu uz pašvaldību pārstāvju jautājumiem, vainagojies ar vairākiem ieguvumiem. No vienas puses ar LPS panācām vienošanos par aktīvāku sadarbību veselības aprūpes, jo īpaši primārās aprūpes pieejamības uzlabošanā. Tāpat atklājusies arī sabiedrības skepse par iecerētajiem pasākumiem, ko ar savu atbildi centīšos kliedēt.
Primārā veselības aprūpe – ģimenes ārstu sniegtā palīdzība ir tā joma, kurai jākļūst noteicošajai veselības aprūpē. Tas nav nekas unikāls – tā ir ierasta un savu efektivitāti pierādījusi prakse citās pasaules valstīs. Ģimenes ārstu sniegtās aprūpes pieejamība un attīstīta kompensējamo medikamentu sistēma, ir galvenie kritēriji, lai pacienti būtu apmierināti ar veselības aprūpi kopumā. Protams, skeptiķi norādīs, ka ir daudzas lietas, kur nepieciešama specializēta palīdzība un ģimenes ārsti netiks ar visu galā. Tieši tā – priekš tam ir ambulatorie speciālisti. Slimnīcās pacientiem jānokļūst tikai tad, kad šie divi pirmie posmi – ģimenes ārsts vai ambulatorais speciālists - nevar palīdzēt. Slimnīcās nav jāatrodas pacientiem tādēļ, ka ziemas periodā mājas ir grūti apkurināt, vai "ērtāk" ir "pagulēt" slimnīcā, nevis ārstēties ambulatori. Ikviens veselības aprūpes nozares pārzinātājs piekritīs, ka ambulatorās aprūpes pilnveidošana ir jāīsteno arī Latvijā.
19.janvāra LPS domes sēdē paustais, ka ģimenes ārstam būtu jāpārliecinās par to, vai pacients ievēro nozīmētās rekomendācijas, lieto medikamentus atbilstoši nepieciešamajai terapijai, aicina uz profilaktiskajām pārbaudēm praksē pierakstītos pacientus, kuri ilgāku laiku nav vērsušies pēc palīdzības, pārliecinās vai pacientes noteiktās vecuma grupās ir veikušas skrīninga izmeklējumus, atgādina bērnu vecākiem par vakcinācijas kalendāru, nav utopija. Ir ārstus prakses, kas jau šobrīd to dara – mans mērķis ir panākt, ka to dara visās ārstu praksēs.
Protams, to nevar īstenot, ja uz vienu ģimenes ārstu ir tikai 0,86 medicīnas māsas. Lai to paveiktu, jāstiprina ģimenes ārsta komanda un jāpanāk, ka katrā praksē ir 2 māsas vai ārstu palīgi. Jau šobrīd praksēs valsts apmaksā otrās māsas darbu. Paredzēts lielajās praksēs (ar pierakstīto pacientu skaits virs 2000 pacientiem) nodrošināt arī otru ārstu. Strādājot komandā, būs iespējams ne tikai samazināt pacientu gaidīšanas rindas pie ģimenes ārsta, bet arī vairāk laika veltīt pacientu informēšanai un izglītošanai par nozīmēto terapiju, profilakses jautājumiem un veselīgu dzīvesveidu.
Veselības ministrijā šobrīd uzsākts darbs, lai ģimenes ārstiem izveidotu papildus pieejamības un kvalitātes programmu jau esošajiem darba kvalitātes kritērijiem un novērtējuma apmaksas kārtības principiem. Piedalīšanās programmā būtu brīvprātīga un ģimenes ārsti, kuri tajā iesaistītos, saņemtu papildus finansējumu.
Būtisks jautājums ir arī recepšu zāļu lietošanas apjomu. Nav noslēpums, ka Latvijā recepšu zāles tiek lietotas mazāk kā kaimiņvalstīs. Nav pamata domāt, ka mūsu iedzīvotāji būtu veselīgāki vai mazāk slimotu. Tas ir viens no rādītājiem, kas raksturo problēmu, kādēļ hroniskie slimnieki ne reti nokļūst stacionārā. Jāsaprot, ka medikamentu lietošana hroniskajiem pacientiem ir pamata nosacījums, lai viņu veselības stāvoklis nepasliktinātos un nebūtu jānonāk slimnīcā. Vai tad būtu slikti, ja ārstējošais ārsts pārliecinās vai viņa pacients nepieciešamos medikamentus patiešām lieto?
Piekrītu, ka zāles nav jālieto bez vajadzības, taču ir situācijas, kad atteikšanās no medikamentiem noved pacientu slimnīcā. Attīstot kompensējamo medikamentu sistēmu, ir jāpanāk, ka cilvēki, kuriem zāles nepieciešamas, tās patiešām arī lieto. Pacientu organizācijas informē, ka gandrīz puse - 45% (pēc SUSTENTO sniegtās informācijas) no hroniskajiem slimniekiem nevar iegādāties visus nepieciešamos medikamentus, jo ir jāizvēlas, vai maksāt komunālos maksājumus, iegādāties pārtiku vai zāles (pagājušajā gadā Latvijā uz vienu iedzīvotāju kompensējamajiem medikamentu apmaksai valsts bija paredzējusi tikai 45 eiro, salīdzinājumam Lietuvā – 56 eiro, bet Igaunijā 69 eiro). Tas ir jāmaina, bet to var izdarīt tikai palielinot kopējo veselības aprūpes finansējumu un piešķirtos līdzekļus novirzot arī kompensējamo medikamentu apmaksai. Jāveicina arī lētāku līdzvērtīgas efektivitātes medikamentu lietošana ne tikai kompensējamo medikamentu sistēmā, bet arī ārpus tās. To nav iespējams ātri izdarīt, jo arī ārstu vidū mēdz būt nepamatoti aizspriedumi pret patentbrīvajiem medikamentiem.
Tomēr visbūtiskāk ir mainīt sabiedrības apziņu par personīgo atbildību par veselību. Ārstniecība ietekmē cilvēka mūža ilgumu aptuveni par desmito daļu – pārējo nosaka dzīvesveids, iedzimtība, vides un sociālie faktori. Kamēr nemainīsies apziņa, ka "es varu darīt ko gribu – smēķēt, lietot alkoholu, uzņemt organismā pārlieku daudz sāli, cukuru, taukvielas, ignorēt drošības pasākumus - , bet valsts pienākums mani ir glābt - nodrošināt valsts apmaksātu ārstēšanu, kad veselība ir sabojāta", tikmēr arī apmierinātību ar veselības aprūpi kopumā panākt nebūs iespējams.
Ārstniecības process ir sadarbība starp ārstu un pacientu. Ja sadarbība nenotiek – pacients neievēro ieteikumus vai ārsts laika trūkuma dēļ nepievērš pienācīgu uzmanību pacienta iztaujāšanai un pieņemto lēmumu skaidrošanai – neveidosies apmierinātība ar veselības aprūpi kā tādu.
Kopš stāšanās amatā esmu saskāries ar divējādu sabiedrības attieksmi – tiek sagaidīts ātrs risinājums it visām veselības nozares problēmām, tai pat laikā ikviena iniciatīva tiek uzlūkota ar aizdomām. Šķiet, ka no manis gaida, ka atzīšu "viss ir slikti, izdarīt neko nav iespējams, dodiet tikai vairāk naudu!"
Nereti saskaros ar neizpratni, kādēļ tik maz runāju par nepieciešamo papildus finansējumu. Protams, 3,5% no iekšzemes kopprodukta ir niecīgs finansējums, taču prasmīgi to izlietojot ir iespējams panākt veselības aprūpes pieejamības uzlabošanas arī esošajos apstākļos. Panākot efektīvāku un vienmērīgāku līdzekļu izlietojumu sistēmā kopumā jau šobrīd, jārada priekšnoteikumi, lai finansējuma pieaugumu nākotnē, un es nešaubos, ka tāds būs jau nākamajos gados, pozitīvi izjustu ikviens Latvijas iedzīvotājs – gan pacienti, gan ārstniecības personas. Tādēļ aicinu, pirms kādu priekšlikumu kritizēšanas, iedziļināties jautājuma problemātikā, painteresēties, kā līdzīgas problēmas ir atrisinātas valstīs, kas ir salīdzināmas ar Latviju, un pakāpeniski mainīt pārliecību, ka mūsu valstī viss ir unikāls un tādēļ nepieciešami oriģināli risinājumu piedāvājumi. Latvijas iedzīvotāji nav ne labāki, ne sliktāki par citiem, bet viņi ir pelnījuši tikpat labu veselības aprūpes sistēmu kā Rietumvalstīs. To ir iespējams panākt mūsu sistēmā ieviešot to, kas Rietumvalstīs īstenots jau pirms daudziem gadiem un atzīts par efektīvu un kvalitatīvu risinājumu.
Juris Bārzdiņš,
Veselības ministrs
