Fūrmanis: Slīcēju glābšana – pašu slīcēju rokās
Raksta autors: Roberts Fūrmanis, anesteziologs, reanimatologs, Latvijas Dzīvības glābšanas asociācijas prezidents, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis
Kādreiz šis spārnotais teiciens krievu valodā "спасение утопающего дело самого утопающего" man likās nedaudz muļķīgs. Taču, vērojot slīcēju skaita pieaugošo dinamiku un noslīkušo daudzumu šogad, es sāku ticēt šim it kā muļķīgajam apgalvojumam. Apstiprinājumu tam dod visai sūrā statistika – 194 noslīkušie 2014. gadā un nu jau 66 šajā gadā. Jūlijā gan Latvijas klimats veica pietiekamus prevencijas pasākumus un slīkušo skaits neauga ģeometriskā progresijā.
Pastudējot normatīvos aktus, kas reglamentē uzvedību pie ūdens, atradu vairāku pašvaldību saistošos noteikumus, kā arī Ministru kabineta noteikumus Nr. 38 Peldvietu izveidošanas un uzturēšanas kārtība, kurus ir izstrādājusi Latvijas Republikas Veselības ministrija.
Pašlaik noslīkušo skaits korelē ar autoavārijās bojāgājušo skaitu. Braucot virzienā no Jelgavas uz Rīgu un otrādi, kā arī pa citiem valsts nozīmes ceļiem, ik uz stūra redzu brīdinošus un aicinošus uzrakstus par drošību uz ceļiem, taču, atrodoties daudzās Latvijas peldvietās, pat tajās, kas ir minētas iepriekš nosauktajos MK noteikumos, nemanu visai daudz informācijas par to, kā būtu jāuzvedas peldvietā. Par lokālo glābšanas dienestu vispār nav runas. Šajā kontekstā atkārtoti gribu uzslavēt tādas pašvaldības kā Jelgava, Jūrmala, Saulkrasti, Liepāja, Ventspils un arī Daugavpils. Šajās pašvaldībās var redzēt, ka peldvietu infrastruktūra ir kaut nedaudz sakārtota un cilvēkiem ir vietas, uz kurieni var doties droši atpūsties. Kā negatīvu piemēru var minēt Ozolnieku ezeru – ļoti apmeklētu peldvietu. Apkārt visam ezeram karstā vasaras dienā var saskaitīt simtiem cilvēku, uz ūdens ir izveidotas veikborda troses, kur asu izjūtu cienītāji var nodarboties ekstrēmo sportu. Taču nekad šajā peldvietā neesmu manījis kādu, kurš uzraudzītu šo pasākumu savienojumu – brīvi peldošus cilvēkus ezera vidū un pa ūdens virsu slīdošu veikbordistu. Nesen arī ziņu portālos parādījās informācija, ka Ozolnieku ezera gultnē atrasta metāla sliede, kas var apdraudēt peldētāju drošību. Gaidīju no pašvaldības viedokli par šo tēmu, taču pie tā arī paliku. Atliek vien notikt traģēdijai, kad kārtējo reizi tiks meklēts vainīgais un atbilstoši sodīts. Tāpēc man rodas jautājums – no kā mēs mācāmies? No pašu pieļautajām kļūdām vai tomēr no prevencijas laikā konstatētajiem atklājumiem? Vai no kārtējām traģēdijām? Man šķiet, ka attiecībā uz noslīkušajiem mācība tiek gūta no kārtējās traģēdijas. Gada beigās tiek saskaitīti izvilktie un pašūpota galva ar tekstu: "Ak vai, cik daudz!"
Vērā ņemams ir jautājums: kurš tad īsti ir atbildīgs par tik lielo noslīkušo skaitu? Veselības ministrija, kas ir izstrādājusi Ministru kabineta noteikumus? Iekšlietu ministrija, kuras padotībā ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests? Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kuras pārziņa ir pašvaldību darba uzraudzība? Varbūt Izglītības un zinātnes ministrija, kuras pienākumos būtu atrast līdzekļus valsts finansētai peldēšanas apmācībai, lai bērni apgūtu peldētprasmi un drošību uz ūdeņiem? Šķiet, ka neviens. Un no šiem konstatējumiem izriet, ka slīcēja glābšana tomēr ir pašu slīcēju rokās.
Kas notiek publiskajā vidē attiecībā uz noslīkušo skaita mazināšanu? Šeit varu atbildēt droši – praktiski nekas. Ir tikai datu apkopošana, taču prevencijas nekādas. Visi atceras asiņainos Jāņus. Taču slīcēju vasaras atceras tikai noslīkušo tuvinieki. Es reti kad dzirdu no valstsvīriem kādu gudru vārdu šajā sakarā. Valsts slīcēju glābšanu ir atstājusi pašu rokās. Pirms daudziem gadiem ir izveidota Latvijas Pludmales glābēju asociācija (LPGA), kuras mērķis ir ieviest starptautiskus standartus glābēju apmācībā Latvijā, kā arī nodarboties ar noslīkušo skaita samazinājumu Latvijas teritorijā. Kur ir valsts atbalsts šai organizācijai? Kāpēc Ministru kabineta noteikumos nav reglamentēts tas, ka vīriem no LPGA ir tiesības ierasties pie Pampāļu novada mērijas un paprasīt paskaidrojumu, kāpēc jūsu novadā kārtējo reizi ir noslīcis cilvēks, ko jūs darījāt lietas labā?
Kāpēc netiek veidotas kampaņveidīgas akcijas "Peldies droši!"? Šeit būtu vērtīgi uzdot jautājumu veselības ministram, kā viņš vērtē to, ka Latvijā tik daudz cilvēku aiziet bojā darbspējīgā vecumā? Varbūt līdzekļus no farmācijas biznesa stutēšanas var daļēji pārspēlēt noslīkušo skaita mazināšanas pasākumiem? Varbūt arī Izglītības un zinātnes ministrija spēs atrast iespēju, kā bērniem jau no pirmajām klasēm mācīt peldēšanu? Nepareizi ir balstīties tikai uz Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta paveikto. Uzskatu, ka manis pieminētajām ministrijām būtu jādodas pie vīriem no Latvijas Pludmales glābēju asociācijas, jālūdz palīdzība un jāpiešķir finansējums šā jautājuma sakārtošanai. Sākot no prevencijas pasākumiem un beidzot ar peldvietu infrastruktūras sakārtošanu un pilnvērtīgu glābšanas dienesta izveidošanu. Šobrīd šī ir vienīgā nevalstiskā organizācija ar pietiekami spēcīgu resursu slīcēju jautājuma risināšanā. Arī Izglītības un zinātnes ministrijai ir rūpīgi jādomā par izglītību skolās kopā ar iepriekš pieminētajiem vīriem.
Bieži plašsaziņas līdzekļos un ziņās parādās informācija par noslīkušu bērnu pirmsskolas vecumā. Atkal jājautā: kas gan notiek to vecāku, vecvecāku vai auklīšu galvās, kad viņi atstāj mazuli nepieskatītu, skaidri zinādami, ka pie mājas atrodas dīķis, baseins vai kāda cita nenorobežota ūdenstilpe? Uzskatu, ka tā ir ārkārtīgi liela traģēdija un zaudējums mums visiem. Ir nepiedodami atstāt šos cilvēkus bez sodīšanas, jo tā ir nolaidība pret savu vai cita bērnu.
Mūsdienās ir raksturīgi meklēt atbildīgos par dažādiem atgadījumiem. Taču es nekādi nevaru saprast, kurš īsti būtu atbildīgs par ārkārtīgi lielo noslīkušo skaitu Latvijas ūdenstilpēs.
Un raksta nobeigumā es gribu aicināt visus lasītājus pievērst uzmanību vārdu salikumam "Peldies droši!". Pirms pirkt kārtējo divlitreni ar sitprināto alu un/vai lēkt ūdenī uz galvas, padomāt par tiem, kas gaida jūs mājās. Aicinu nekļūt par kārtējo ierakstu statistikas datos, jo valstij tie ir tikai cipari un joprojām slīcēju glābšana ir tikai un vienīgi pašu slīcēju rokās.
