Ceļā uz vienotiem pārrobežu veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas principiem Eiropā
Lai regulētu dažādu ārstniecības pakalpojumu saņemšanas iespējas ārvalstīs, Eiropas Komisija ir sagatavojusi direktīvas par pacientu tiesībām pārrobežu veselības aprūpē projektu, kuru nākamā gada janvārī plānots izskatīt 2.lasījumā Eiropas Parlamentā.
Kā aizvadītajā piektdienā, 26.novembrī, notikušajā pacientu konferencē "Jauna sadarbība – jaunas iespējas" sacīja Veselības ministrijas Eiropas lietu un starptautiskās sadarbības nodaļas pārstāve Agnese Raboviča, patlaban spēkā ir divas regulas, kuras regulē veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu Eiropas Savienībā. Viena no tām atrunā, ko ikviens Eiropas Savienības pilsonis var saņemt veselības aprūpes jomā citās valstīs. Otra regula nosaka, kā var saņemt medicīnisko palīdzību citās Eiropas Savienības valstīs.
Saskaņā ar līdzšinējo regulējumu, ikvienam Eiropas Savienības pilsonim, kurš dodas strādāt uz citu valsti, ir tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus. Lai tos saņemtu, viņam jābūt reģistrētam šīs valsts attiecīgajā iestādē. Tiesības uz šiem pakalpojumiem apstiprina Veselības norēķinu centra izsniegts dokuments.
Lai, īslaicīgi atrodoties ārzemēs, persona varētu nepieciešamības gadījumā saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību, viņai jāuzrāda Eiropas veselības apdrošināšanas karte (EVAK), ko sagatavo un izsniedz Veselības norēķinu centrs. Patlaban šo karti izsniedz uz trim gadiem un tā tiek sagatavota tai pašā dienā, kad tiek saņemts iesniegums vai arī tiek izsūtīta pa pastu. Tā ir bezmaksas karte. Uzrādot to citā valstī, iedzīvotājs varēs saņemt neatliekamās palīdzības pakalpojumus tādā pašā apjomā, kā to saņem tās valsts iedzīvotāji.
Trešajā gadījumā var dabūt atļauju doties uz citu valsti, lai saņemtu konkrētu veselības aprūpes pakalpojumu. Šai gadījumā pacients dodas ārstēties citur, jo Latvijā šādu pakalpojumu nevar nodrošināt vai arī nepieciešamā manipulācija ir svarīga dzīvības funkciju saglabāšanai. Piemēram, šovasar šādā situācijā nonāca meitene, kurai bija nepieciešama aknas transplantācija pēc mušmiru lietošanas uzturā. Ņemot vērā, ka šeit transplantāciju veikt nebija iespējams, Veselības norēķinu centrs izsniedza īpašo veidlapu, apliecinot tiesības uz plānveida palīdzību ārvalstīs.
Kā informē Raboviča, patlaban spēkā esošās regulas atrunā palīdzības sniegšanas kārtību tikai iepriekš minētajos trīs gadījumos, taču nenosedz visus gadījumus, kad iedzīvotājiem nepieciešama medicīniskā palīdzība, piemēram, ambulatoros pakalpojumus, recepšu medikamentu saņemšanu un citas jomas.
Tā 2003.gadā Eiropas Savienības veselības ministri aicināja Eiropas Komisiju risināt pārrobežu veselības aprūpes jautājumus saistībā ar Eiropas Savienības Tiesas lēmumiem. 2004.gadā Komisija iesniedza priekšlikumu direktīvai par pakalpojumiem iekšējā tirgū, ko nepieņēma Eiropas Parlaments un Padome, argumentējot, ka veselības aprūpes pakalpojumi ir izdalāmi no citu pakalpojumu klāsta to tehniskās sarežģītības dēļ.
2006.gadā Eiropas Padome pieņēma secinājumu par Eiropas Savienības veselības aizsardzības sistēmu kopējām vērtībām un principiem, kuros uzsvērta veselības pakalpojumu jomas īpašā vērtība un Eiropas Savienības iedzīvotāju tiesības uz atmaksu par saņemtajiem medicīniskajiem pakalpojumiem, pārvietojoties no vienas Eiropas Savienības dalībvalsts uz citu.
2008.gada 2.jūlijā Komisija publicēja jauno direktīvas projektu, taču vēl nav teikts, ka tieši šādā variantā tas tiks pieņemts. Dokumentā kā direktīvas mērķis minēta piekļuves uzlabošana drošai un kvalitatīvai pārrobežu veselības aprūpei un dalībvalstu sadarbības veicināšana veselības aprūpes jomā. Direktīvas patreizējais variants attiecas uz visu valsts apmaksāto veselības aprūpi, izņemot ilgtermiņa aprūpes pakalpojumus jeb sociālo aprūpi, orgānu piešķiršanu un piekļuvi tiem transplantācijas vajadzībām ( bet pats transplantācijas process dokumentā iekļauts), kā arī vakcinācijas programmas pret infekcijas slimībām.
Raboviča arī skaidro, ka patlaban ar regulām noteikts, ka norēķini par veiktajiem veselības aprūpes pakalpojumiem tiek veikti dalībvalstu starpā. Jaunā direktīva paredzētu, ka pacients pats maksā par viņam sniegto pakalpojumu un dalīvalsts pakalpojumu apmaksā pēc tam tik lielā mērā, cik to apmaksā pašā dalībvalstī, no kuras pacients izbraucis, lai pakalpojumu saņemtu citur. Lai dotos uz citu valsti, piederības dalībvalsts var noteikt, ka nepieciešama iepriekšēja atļauja. Turklāt šī pati valsts var arī atteikties piešķirt atļauju, pamatojoties uz vairākiem iepriekš atrunātiem kritērijiem.
Saskaņā ar direktīvas prasībām, dalībvalstīm būs jānodrošina, lai to teritorijā varētu izmantot citā dalībvalstī pacientam izrakstītas receptes. Tāpat dalībvalstis tiek aicinātas savstarpēji sadarboties, veicinot pakalpojumu kvalitāti un pieejamību.
Ja direktīva tiks apstiprināta un pieņemta, Eiropas Savienības dalībvalstīm tā būs jāievieš triju gadu laikā pēc tās spēkā stāšanās dienas.
Ilze Mežniece
