Bioētikas eksperte: Reproduktīvām klīnikām jānodrošina lielāka caurredzamība
Dzimumšūnu donoru reģistra ieviešana noteikti ir pirmais jautājums, kas beidzot būtu jāatrisina valstij, savukārt reproduktīvās veselības klīnikām Latvijā jānodrošina lielāka caurredzamība savās darbībās, aģentūrai LETA norāda Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes docente, viena no LU Bioētikas un biodrošības centra pētījuma "Medicīniskās apaugļošanas tehnoloģiju pārvaldība un biodrošība Latvijā" autorēm Signe Mežinska.
Viņa stāsta, ka jau 2012.gadā veiktā pētījumā par medicīnisko apaugļošanu Latvijā donoru reģistra izveides nepieciešamība tika minēts kā viens no galvenajiem secinājumiem. "Galvenais risks, kas saistīts ar donoru reģistra trūkumu ir tas, ka nav iespējas kontrolēt likuma prasību par to, ka medicīniskās apaugļošanas rezultātā no viena donora dzimumšūnām dzimušo bērnu valstī nedrīkst būt vairāk par trim, izņemot daudzaugļu grūtniecības gadījumus."
Ja šī prasība tiek pārkāpta, donors, neinformējot atsevišķās klīnikas, ziedo dzimumšūnas vairākās klīnikās un piedzimst vairāk nekā trīs bērni. Līdz ar to palielinās neapzinātā incesta riski, proti, palielinās iespēja, ka ģenētiskie pusbrāļi un pusmāsas satiekas un rada pēcnācējus, iespējamos riskus komentē Mežinska.
Valstiskā līmenī būtu risināms jautājums arī par to, kā samazināt iespēju, ka dzimumšūnu donēšanas galvenā motivācija ir samaksa, un tiktu ievērota Eiropas Padomes Biomedicīnas konvencijas 21.pantā ietvertais aizliegums, ka "cilvēka ķermenis vai tā daļas nedrīkst būt peļņas avots".
Dažādās pasaules valstīs ir pielietoti vismaz divi attaisnojami veidi, kā nodrošināt, lai dzimumšūnu donēšana būtu brīvprātīga un samaksa nebūtu negodīgs pamudinājums. Piemēram, kompensācijas ierobežojumi, konkrēti ierobežojumi reklāmai, kas aicina donēt, un šīs reklāmas saturam. Latvijā netiek pielietots neviens no tiem, norāda Mežinska.
Pēc viņas domām, ir svarīgi, lai valsts pamatoti noteiktu, kā veidojas kompensācija donoriem un kāda drīkst būt šīs kompensācijas maksimālā summa. Piemēram, visstingrākais kompensācijas ierobežojums ir Francijā, kur valsts principiāli iestājas par to, ka vienīgajam atalgojumam par ziedošanu ir jābūt gandarījumam par pašu ziedošanas faktu. Lai gan teorētiski ir iespējams saņemt kompensāciju par ceļa izdevumiem, kārtība ir ļoti stingra un donori parasti saņem mazāk nekā ir reāli iztērējuši.
"Rezultātā pētījumi rāda, ka donēšanas motivācija Francijā ir 100% altruistiska. Lielbritānija ir izvēlējusies citu ceļu un ierobežojusi maksimālo kompensācijas apmēru līdz 750 mārciņām, lai nosegtu samērīgus tēriņus saistībā ar donēšanas procesu - tomēr šādi tēriņi ir jāpierāda. Spānijā kompensācijas apjomu nosaka un regulāri pārskata Veselības ministrija un tam ir jābūt vienādam visās klīnikās, lai izvairītos no konkurences. Somijā kompensācijas apjoms dažādās klīnikās atšķiras, bet normatīvie akti regulē, ka saprātīga naudas summa var tikt piedāvāta kā kompensācija par izdevumiem un ienākumu zaudēšanu," klāsta Mežinska.
Pēc viņas domām, tikpat svarīgi būtu diskutēt par to, kādas specifiskas prasības būtu jāizvirza reklāmām, kuras aicina ziedot dzimumšūnas, kur un kā šādas reklāmas drīkst izvietot, vai tajās jāietver informācija par riskiem. Vēl viena problēma esot tāda, ka Latvijā nav skaidri regulēta olšūnu ziedošana gadījumos, ja sievietei pašai tiek veikta medicīniskā apaugļošana, kas dažkārt tiek atlīdzināta ar samazinātu maksu par procedūru. Būtu nepieciešams skaidri izveidot nosacījumus arī šādiem gadījumiem, lai pacientēm nebūtu jāpieņem lēmums par šāda veida ziedošanu steigā vai ar neskaidriem noteikumiem, uzskata LU Medicīnas fakultātes docente.
Savukārt reproduktīvās veselības klīnikām Latvijā būtu jārada pēc iespējas lielāka caurredzamība. Proti, jāpublisko statistikas dati, jāpadara publiski pieejami līgumi ar donoriem, atklāti jādiskutē par medicīniskās apaugļošanas ētiskajām problēmām. Piemēram, Latvijā netiek diskutēts par tādām ētiski problemātiskām jomām kā postmenopauzes grūtniecība, preimplantācijas diagnostika, kā arī citām.
Mežinska atzīmē, ka klīnikas regulāri norāda uz dzimumšūnu trūkumu, un šis apgalvojums bieži tiek izmantots kā arguments arī kampaņās, kas aicina ziedot dzimumšūnas. Vienlaikus gan netiek diskutēts par jautājumu, cik lielā mērā šo dzimumšūnu deficītu rada reproduktīvās medicīnas tūrisms - fakts, ka arvien vairāk cilvēku no citām valstīm veic medicīnisko apaugļošanu Latvijas klīnikās.
"Ņemot vērā, ka ir valstis, kur olšūnu ziedošana ir aizliegta, piemēram, Norvēģija, medicīnas tūristu skaits, kuriem ir nepieciešamas olšūnas, visdrīzāk pieaugs. Iespējams, ka valstij būtu jāregulē šis jautājums, piemēram, nosakot, ka gadījumā, ja uz donoru dzimumšūnām veidojas rinda, prioritāras iespējas saņemt dzimumšūnas būtu Latvijas iedzīvotājiem," uzsver Mežinska. Viņa piebilst, ka zināmā mērā šai jautājumā veidojas interešu konflikts starp klīniku biznesa interesēm (piesaistīt pēc iespējas vairāk klientus arī no ārvalstīm) un Latvijas iedzīvotāju interesēm saņemt neauglības ārstēšanu, kurai ir nepieciešamas donoru dzimumšūnas.
"Dzimumšūnu imports varētu palīdzēt risināt dzimumšūnu trūkuma problēmu, lai gan no ētikas viedokļa vienmēr ir bažas, vai kādā brīdī, importējot un eksportējot šūnas, netiks pārkāpta trauslā līnija, aiz kuras dzimumšūnas kļūst par preci un peļņas avotu. Importa un eksporta aizlieguma atcelšana varētu arī palīdzēt vienkāršot situācijas, kad dzimumšūnu pārvešana uz citu valsti nepieciešama konkrētiem pacientiem," atzīst Mežinska.
Kā ziņots, Saeima otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, paredzot, ka par dzimumšūnas donoru var būt vesela persona - vīrietis vecumā no 18 līdz 45 gadiem un dzemdējusi sieviete vecumā no 18 līdz 35 gadiem. Iepriekš likumā nebija paredzēta norma, ka sievietei jābūt dzemdējušai, lai varētu būt par olšūnas donori.
Jau vēstīts, ka LU Bioētikas un biodrošības centra pētījums "Medicīniskās apaugļošanas tehnoloģiju pārvaldība un biodrošība Latvijā" tika veikts no 2010.gada līdz 2012.gadam. Projekta pētniecisko grupu veidoja zinātnieki, kas pārstāv bioloģijas, medicīnas, socioloģijas un tiesību zinātņu jomas.
LETA
