Autors: Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Līdz šim šo jautājumu es uzdevu vienkāršāk: "Kas notiek P. Stradiņa slimnīcā?" – un atbildēju ar sēru stāstu par pārblīvētu uzņemšanas nodaļu, intrahospitālu infekciju vai celtniecības sāgu. Tagad šis jautājums izskatās komplekss – kāpēc Stradiņa slimnīca stagnē, bet Rīgas 1. slimnīca tiek strauji attīstīta?

Rīgas pilsēta 1. slimnīcas attīstībā ieguldījusi 27 miljonus eiro, slimnīca strādā ar peļņu, iegulda attīstībā savus līdzekļus, apgūti arī Eiropas struktūrfondu 4 miljoni. Nemēģināšu iedziļināties sazvērestības teorijām līdzīgos kolēģu minējumos ("mēģinājums iznīcināt invazīvo kardioloģiju Stradiņa slimnīcā", "ieguldīs miljonus, bet par sviestmaizi privatizēs", "gatavojas bēgļu uzņemšanai" utt.), bet uzzīmēšu lasītājam, rīdziniekam iespējami korektu ainu par to, kā un kurp attīstās medicīna Rīgā. Jāteic, ka informācija par Rīgas 1. slimnīcas attīstību publiska ir tikai tajā sektorā, ko sauc par pakalpojuma piedāvājumu vai reklāmu, kas arī dod iemeslu dažādu veidu kompilācijām un versijām. Savukārt laboratorijas ārpakalpojuma nodošana "Centrālajai laboratorijai", kas ir "Recipe-Sentor Farm-Repharm-VCA" astoņkāja sastāvdaļa, audzē publisku viedokli, ka pie Rīgas 1. slimnīcas straujās attīstības interese ir arī Josifam Aptam, Vadimam Telicam, Andrejam Leibovičam un Aleksandram Livšicam. Un vēl informācija lasītājam – P. Stradiņa KUS un Rīgas Austrumu KUS abas atrodas valsts īpašumā, bet Rīgas 1. slimnīca – Rīgas pašvaldības īpašumā. Visās pārējās Latvijas pilsētās slimnīcas ir pašvaldības īpašumā – tātad valmieriešus neatliekamā situācijā ārstē Valmieras pašvaldībai piederošā slimnīcā, liepājniekus – Liepājas pilsētai piederošā slimnīcā, bet rīdziniekus – valstij piederošā slimnīcā.

Dažas rindkopas par Rīgas 1. slimnīcu un P. Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu. 2009. gada veselības ministre Baiba Rozentāle, savu personisko ambīciju vadīta, iznīcināja Rīgas 1. slimnīcu, kas divsimt gadu bija darbojusies kā neatliekamās palīdzības slimnīca. Vienkārši un racionāli lielajā, ērtajā un funkcionālajā 1. slimnīcas uzņemšanas nodaļā tika aprūpēti slimnieki, kas tika atvesti ar ātro palīdzību vai vērsās pēc palīdzības paši.

Baiba Rozentāle Rīgas un Pierīgas (bet vairākās specialitātēs – visas Latvijas) neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnieku plūsmu sadalīja starp Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu un P. Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu. P. Stradiņa slimnīca līdz tam bija strādājusi kā sekundārās un terciārās palīdzības slimnīca, kas uzņēma un ārstēja slimniekus, kuru ārstēšanai resursu nepietika citās Latvijas medicīnas iestādēs. P. Stradiņa slimnīca bija radīta un tās infrastruktūra veidota, lai šeit veiktu nieru transplantāciju, plaušu operācijas, sirds operācijas, ārstētu reimatismu, astmu, glaukomu, vēzi. P. Stradiņa slimnīca gadiem bija risinājusi diferenciāldiagnostiskas problēmas, nevis aprūpējusi ambulatoriskus pacientus vai, vēl vairāk, sociālus pacientus. P. Stradiņa slimnīcā ir šaura uzņemšanas nodaļa, nevis plaša funkcionāla neatliekamās palīdzības nodaļa kā Austrumu slimnīcā. Pašlaik slimnieki, kas nonāk P. Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā, tiek nosūtīti uz nodaļām (piemēram, slimnieks ar sirds slimību uz akūtās ķirurģijas nodaļu, bet slimnieks ar strutojošām vātīm – uz plaušu slimību nodaļu), kur atrodas ilgāku laiku, kamēr tiek pārvests uz profila nodaļu un no turienes izrakstīts. Slimnīcas ārsti pavada daudz laika, konsultējot sava profila slimniekus citu nodaļu gaiteņos. Loģistikas haosa dēļ (slimnīcas vadītājas Andas Čakšas panākums) neadekvāti daudz līdzekļu tiek tērēts dažādiem izmeklējumiem, kas nereti ir atkārtoti vai pilnīgi nepamatoti.

Vēl 2009. gadā Rīgas 1. slimnīcā strādāja 1100 darbinieku, bet jau pēc gada – nepilni 200, kas veica ambulatoriskus un dienas stacionāra pakalpojumus. Rīgas pilsētas iedzīvotājiem veselības aprūpes pakalpojumi stacionārā kļuva par visnetīkamākajiem valstī – nevar salīdzināt labi izremontēto, apgādāto, "apgreidoto" un sakārtoto Liepājas vai Ventspils slimnīcu ar P. Stradiņa slimnīcu, kur sešvietīgās palātās attālums starp slimnieku gultām ir 60 cm, kur pacienti pēc operācijām guļ gaiteņos, kur uzņemšanas nodaļa ievieš šausmas. Lai ilustrētu problēmu – papildu infekcijas iegūšanu pārpildītā slimnīcā, es no žurnāla "Latvijas Ārsts" slejām citēšu profesoru Ugu Dumpi: "Pilienu transmisija nozīmē, ka cilvēks izšķauda, izklepo vai vienkārši izelpo gaisa pilienus, kas nekādi neaizlido tālāk par 1,5 metriem. Atrodoties tuvāk par vienu metru, risks inficēties ir jau ārkārtīgi augsts. Tāpēc pacienti slimnīcās jāizkārto tā, lai maksimāli novērstu kontakta transmisijas iespējas.

Ārkārtīgi svarīga pacientu tikšanās un potenciāla inficēšanās vieta ir slimnīcas uzņemšanas nodaļa. Tur tiešām ierodas cilvēki ar dažādām kaitēm. Ārkārtīgi svarīgi būtu laikus atpazīt tādus pacientus, kuri ir ar infekcijas slimību pazīmēm, un atdalīt tos no pārējiem. To dēvē par divu plūsmu principu. Es esmu pilnīgi drošs, ka reālajā dzīvē Latvijas apstākļos laikus tiek atpazīti tikai indivīdi ar acīmredzamu kašķa vai utu klātbūtni. Diemžēl šie pacienti ir ievērojami mazāk bīstami apkārtējiem nekā pacietīgie, klusie, pieklājīgi tērptie sirdzēji, kuriem ir augsta temperatūra, klepus, caureja, vemšana vai citi klasiskie infekcijas slimību simptomi. Tiem parasti nekas netraucē inficēt apkārtējos jau uzņemšanas nodaļā, jo iepriekš minētais minimālais pusotra metra attālums nekādi nevar tikt ievērots pārslogotās un cieši apdzīvotās uzņemšanas nodaļas telpās."

Par intrahospitālo infekciju, kas mēdz būt rezistenta pret antibiotikām, šeit es profesoru necitēšu un arī pats neizteikšos.

2011. gadā Rīgas pašvaldības vadītājs Nils Ušakovs pieņēma viedu lēmumu – atjaunot Rīgas 1. slimnīcu kā nozīmīgu Rīgas pilsētas medicīnas centru, un pašvaldība sāka ieguldīt līdzekļus slimnīcas rekonstrukcijā, aprīkojumā. Iespējams, ka vērtīgāk būtu bijis līdzekļus ieguldīt nule aprakstītajā P. Stradiņa slimnīcā, kas tiešām apkalpo galvenokārt rīdziniekus. Tomēr pašvaldības lēmums atbalstīt Rīgas 1. slimnīcu, manuprāt, ir uzslavas vērts. Rezultātā – Rīgas 1. slimnīcā pašlaik ir izcila operāciju zāle, ļoti gudri aprīkotas pēcoperāciju telpas, kas dažu stundu laikā pārvēršamas par reanimācijas palātām, salīdzinoši laba radioloģiskā iekārta. Ja mana informācija nemelo, visai drīz Rīgas 1. slimnīcā tiks atvērts "viskrutākais" un dārgākais magnētiskās rezonanses tomogrāfs, un uz slimnīcu tiek pārvilināts viens no cienījamākajiem radioloģijas profesoriem. Šīs "kustības" liek domāt par augošām ambīcijām.

Pašlaik slimnīcā strādā jau 900 darbinieki, un kadru atlase liek domāt, ka slimnīcas vadība itin labi pārredz profesionāļu laukumu Latvijā. Slimnīcas vadības komandā sākusi strādāt ļoti zinoša anestezioloģe reanimatoloģe Natālija Zlobina, kas nule vēl vadīja Valsts asinsdonoru centru. Slimnīcā pieņem arī primārās aprūpes medicīnas viedokļa līderes – Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Sarmīte Veide un ģimenes ārste Alise Nicmane-Aišpure. Neiroķirurģijas operācijas turpmāk veiks profesors Igors Aksiks.

Kā jau teicu, Rīgas 1. slimnīca strādā ar peļņu un pati spējusi attīstībā investēt vairāk nekā 6,5 miljonus eiro. Protams, var jau teikt, ka pašlaik Latvijas veselības aprūpes finansējumā ambulatoriskā konsultācija un manipulācija ir veiksmīgāk apmaksāta nekā neatliekamā stacionārā palīdzība vai vēža ārstēšana. Rīgas Austrumu slimnīca un P. Stradiņa slimnīca arī labprātāk ņemtu operēt slimniekus dienas stacionārā, veiktu ambulatoriskus izmeklējumus ar kodolmagnētisko rezonansi, datortomogrāfiju vai endoskopiju, kad pacienti pēc manipulācijas vai operācijas dodas mājup. Bet abām universitātes slimnīcām nepārtrauktā straumē tiek vesti kritiskie un neatliekamie pacienti, datortomogrāfa rindā guļ vairāk vai mazāk iedzēruši pacienti, kas sasituši vai kam sasituši galvu, operācijas notiek steidzamā kārtā, tādēļ slimnieki nav sagatavoti operācijai un pēc operācijas slimnīcā uzturas ilgāk. Patiesībā Rīgas 1. slimnīcas "muskuļu audzēšana" samazina vienīgās iespējas savu budžetu izlīdzināt Rīgas Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai, kurai jāuzņem paši smagākie (ārstniecībā dārgākie) valsts slimnieki, jo naudas kopumā, kā zināms, Latvijas veselības aprūpē vairāk nekļūst.

Rīgas 1. slimnīca tagad sevī ietver divas poliklīnikas, kas abas ir brīnišķīgi renovētas, veiksmīgi pielāgotas un ērtas pacientu plūsmai, īpaši jau bērnu aprūpei. Pacientu plūsma ļauj izvairīties no visiem tiem mikrobu uzbrukumiem, par ko runāju iepriekš. Tiesa, man nav skaidrs, kāpēc valsts nauda (pašvaldību nauda tāpat ir mūsu – nodokļu maksātāju – nauda) būtu jātērē zobārstniecībai, ja visur citur tā ir privāta, un pašvaldība vienkārši iejaucas tirgus regulācijā. Un vēl – es saprotu, ka no biznesa viedokļa slimnīcā var nodarboties ar flotācijas terapiju un sāls istabas terapiju, bet tam nudien nav nekāda sakara ar medicīnu vai veselību.

Un tagad – pats būtiskākais. Rīgas 1. slimnīca patiesībā ir augšāmcēlusies, un ir pilnībā gatava atkal kļūt par reālu slimnīcu. Vismaz situācijā, ja notiktu katastrofa ar 100 cietušajiem, daļu varētu uzņemties Rīgas 1. slimnīca ar savu spēcīgo ķirurgu un anesteziologu komandu, kur operāciju zāli un pēcoperācijas nodaļu par intensīvās terapijas stacionāru varētu pārvērst 15 minūšu laikā. Domāju, tas ir lielākais ieguvums nestabilajā politiskajā situācijā, un, atkārtošos, to paveikusi Rīgas dome.

Tomēr man neliek mieru jautājums – vai apzinātā P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas graušana Andas Čakšas vadībā ir mērķtiecīga? Kurā mirklī vadzis lūzīs (uzņemšanas nodaļa netiks galā ar saviem pienākumiem, intrahospitālā infekcija kļūs nevadāma)? Un kā tādā gadījumā notiks pacientu plūsmas pārorganizācija uz Rīgas 1. slimnīcu?
Es nešaubos, ka ministra Gunta Belēviča rīcībā esošā informācija ir bagātīgāka par manējo un ka ministrijā ir pietiekami daudz scenāriju – kā rīkoties. Mans skats no malas liek pārdomāt iespēju – atjaunot kaut nelielu neatliekamās palīdzības pacientu plūsmu uz Rīgas 1. slimnīcu jau šobrīd – tas varētu novērst katastrofu P. Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā, bet arī būt gataviem šādam visai melnam scenārijam.