Medicīnas iekārtas, instrumenti, piederumi, palīglīdzekļi: medicine.lv

Bērnu slimnīcā pirmo reizi veikta operācija, kurā pusaudzim pēc smagas galvas traumas galvaskausa daļa aizstāta ar precīzi pēc izmēra, formas un izliekuma 3D tehnoloģijā ...

Austrumu slimnīcā vairāki cietušie ar traumām, kas gūtas, novēršot vētras sekas

Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (Austrumu slimnīcā) turpina nonākt cietušie, kuri traumas guvuši, likvidējot vētras radītās sekas. Ārsti atgādina, ka bez ...

Stiprinot gatavību ārkārtas situācijām, aizvadītas vērienīgākās mācības NMPD vēsturē (FOTO)

Aizvadītajā nedēļas nogalē Līgatnē notika Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) 15 gadu jubilejas pasākums “NMPD SPĒKS”. Tā ietvaros aizvadītas vērienīgas ...

Maiņu darba slimība: Kā sev palīdzēt?

Ikkatrs spēj iedomāties to sajūtu, kāda rodas, ja nav iespējams pietiekami labi izgulēties. Piemēram, ja kādu nakti jāpavada nomodā, lai laikus nokļūtu lidostā. Jau ...

VM: Latvija un Monako stiprinās sadarbību veselības tūrisma jomā

Otrdien pēc vairāku ārstniecības iestāžu apmeklējuma noslēdzās Monako veselības un sociālo lietu ministra Kristofa Robino divu dienu vizīte Latvijā, kuras laikā parakstīts lī...

Labdien! Kopā ar draudzeni nodzīvojām 7 gadus. Attiecībās, protams, bija daudz nesaskaņu, dažreiz pārdzīvojumi. Bet kuriem tad pāriem viņu nav! Draudzene vienā dienā izlēma, ka grib vienu nedēļu padzīvot atsevišķi, bet tas jau ir izvērsies uz 5 mēnešiem. Šī šķiršanās man uz dzīvi lika paskatīties pavisam no cita skatu punkta. Sapratu, cik ļoti patiesībā esmu viņu mīlējis visu šo laiku, cik man viņa ir dārga, vērtīga. Parādījās vēderā tādi tauriņi, ka maz neliekās. Nekad nedomāju, ka manos 44 gados kaut kas tāds vēl vispār ir iespējams. Mūsu attiecībās nebija komunikācijas, nemācējām runāt viens ar otru, man pirms tam bija grūti publiskās vietās viņu samīļot, ko es tagad nesaprotu, kā es varēju tā nedarīt. Es no problēmu risināšanas izvairījos, atstūmu viņu, jo baidījos, ka sāpēs, ka tas izraisīs šķiršanos, baidījāmies kaut ko otram teikt, lai neaizvainotu. Šķiršanās pirmajās nedēļās lasīju daudz informācijas par attiecībām, to uzturēšanu, psiholoģiskos rakstus utt. Un diemžēl tikai tagad sapratu, ka problēmas ir jārisina jau pašā saknē, ka ir jārunā kaut vai par niecīgākajiem sīkumiem, kas patīk, kas nepatīk, ka par attiecībām ir jārūpējas, ka pie tām ir jāstrādā, ka tieši visi tie sīkumi padara attiecības tikai spēcīgākas. Man bija savs hobijs - makšķerēšana, kam veltīju savu brīvo laiku - ne visu, bet veltīju. Viņai savukārt hobija vispār nebija, kas, man liekas, nebija pareizi, jo man bija savs privātais lauciņš, viņai nē. Es viņai vienmēr esmu atļāvis iet satikties ar cilvēkiem, padejot, pat braukt ar draudzenēm ceļojumā bez manis, ja vēlas, jo es viņai uzticējos un ļoti cienīju. Divatā mēs arī pavadījām ļoti daudz laika, vienkārši pastaigājoties, braucot uz dažādiem spa, dārzā utt. Pēdējos divos gados pārvācāmies uz citu dzīvokli, par draugiem vispār aizmirsu, likās, ka nu beidzot - būs mums bērniņš, laulības, ģimene, gājām skatīties īpašumus. It kā likās, ka viss ir kārtībā, viss būs, bet tad vienā dienā dzīve beidzās! Zinu, ka to visu jau vajadzēja darīt daudz ātrāk, bet bija dažādi iemesli, finansiālās grūtības, jāpabeidz studijas, jānostabilizējas. Likās, ka viss vēl tikai priekšā... Kopš viņa aizgāja padzīvot atsevišķi, šo piecu mēnešu laikā esam sarakstēs visu izanalizējuši, sapratuši pieļautās kļūdas... Jā, abi sapratām! Viņa, piemēram, neteica - nebrauc nākamnedēļ makšķerēt, darām to un to, vai man tagad ir grūti ap sirdi, atnāc samīļo mani. Kad pajautāju, ko varētu šajā nedēļas nogalē padarīt, vai ir kaut kādas vēlmes, vienmēr atbildēja ar NEZINU. Es nevarēju uzminēt, kas otrai pusītei tajā brīdī tieši bija nepieciešams, vajadzīgs. Viņa uzskata, ka tādas lietas partnerim ir pašam jājūt, bet ja tu atnāc no darba ar kaut kādām problēmām galvā, kā tu vari to just! Kad vajadzēja palīdzību, nekad neatteicu, mājas darbos palīdzēju, dārzā gandrīz visu darījām kopā, visur mēs bijām kopā. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas sēž dīvānā un skatās TV, kamēr otrs strādā. Uzslavas, pateicības vispār neatceros, kad būtu no viņas saņēmis šo 7 gadu laikā. Atskatoties atpakaļ uz šiem septiņiem gadiem, liekas ka viņa uzmanības apliecinājumus, mīļumu, komplimentus utt. vēlējās tikai saņemt, nedāvājot otram. Divus mēnešus pēc dienas, kad aizgāja padzīvot atsevišķi, bildināju, jo domāju, ka tāds mans solis viņai tiešām liks saprast, ka man ir ļoti nopietni nolūki uz viņu, ka vēlos ar viņu veidot ģimeni, ka es nerunāju muļķības. Bet laikam viņai tie pārdzīvojumi ir tik daudz, ka nevēlas nākt atpakaļ un sākt visu no jauna, un jau augstākā gultnē. Pirmos divus mēnešus vēl nedēļā reizi satikāmies, runājām par jūtām, ka es esmu mainījies, ka viss mums vēl varētu būt, bet tas viņu tikai vairāk no manis attālināja, un neatļāva vispār vairāk tikties, tikai sarakstīties. Sarakstēs pēdējos mēnešos viņa ir palikusi ļoti cietsirdīga, ļauna, vienaldzīga. Nekad viņa tāda dzīvē nav bijusi. Viņa zina, ka man ļoti sāp, ka es ļoti pārdzīvoju, ka vēlos ar viņu veidot ģimeni, bet vienalga mani sāpina. Uz jautājumu, vai viņa to dara speciāli, lai es viņu ienīstu vai aizmirstu, saka, ka nē. Uz jautājumu, vai viņai jau ir jaunas attiecības ar citu, ļoti ilgu laiku spīdzināja mani, un neko konkrēti neatbildēja. Nesaprotu, ko gribēja ar to panākt, atstāt mani rezervē, nesāpināt, vai speciāli neko konkrētu neteikt, lai es mokos. Tā neziņa mani beidza nost! Nesen sociālajos tīklos ieraudzīju uzņemtus video ar vienu cilvēku kopējā izbraucienā. Es, protams, vēlējos noskaidrot, vai jau ir sākusi satikties ar citu, bet saka, ka nē, esot cilvēks jau sen zināms. Nezinu, varbūt es visu izpušķoju, uzburu ainiņas, bet varbūt arī nē… Zinu, ka šajā situācijā man nav tiesību zināt, kur viņa ir, ko dara un ar ko pavada laiku. Bet, kā jau teicu, tā neziņa, nekonkrētība beidz nost. Var taču vienkārši atbildēt ar JĀ vai NĒ, nespīdzināt otru cilvēku. Gribas cerēt, ka kaut kad, kad viss nomierināsies, kad negatīvisms būs pārgājis, viņa sapratīs, sadzirdēs mani, gribēs mēģināt vēlreiz. Pazīstot viņu visus šos 7 gadus, zinu, ka mums vēl viss varētu izdoties, ja tikai viņa spētu tam noticēt. Pagaidām izskatās, ka viņa vēlas patiešām visu izbeigt, sākt jaunu dzīvi, nav vairs viņai jūtu, nav klikšķa. Man ir grūti saprast, vai ar mani kaut kas nav kārtībā, vai ir tā, ka viņa arī ir daudz kur vainīga, un, ja nemainīsies arī viņa, tad es nemaz nevarētu šo cilvēciņu padarīt laimīgu. Esmu jau novests līdz tādai stadijai, ka liekas, ka es pie visa esmu vainīgs, vainoju par visu sevi. Zinu, ka laiks visu dziedē, bet man tas jau ir par traku, ir pagājuši jau 5 mēneši, bet man ir grūti tam tikt pāri, ciešu, mokos, naktīs neguļu, ēst vispār negribas, raudāju histēriski diezgan bieži, arī pie stūres mašīnā braucot. Jā, teiksiet, vīrieši neraud. Raud, un kā vēl! Tādas sāpes un pārdzīvojumus reti kurš varētu izturēt! Tā jau saka, ka šķiršanās sāpes ir grūtāk pārdzīvot par cilvēka zaudēšanu, jo tu zini, ka tā cilvēka vairs nebūs, viņa nav, tu no viņa atvadies, tev vairs nav cerību, bet no cilvēka, kurš no tevis aizgājis, tev cerība nepazūd, ir grūti atvadīties, jo viņš ir kaut kur tepat, dzīvo tālāk, priecājas, veido dzīvi, bet jau bez tevis. Nezinu, kā tam tikt pāri, kā lai viņu aizmirst, kā lai pārstāj mīlēt? Zinu, ka sevi visu laiku jānodarbina, lai galvā nav domas tikai par viņu, bet tas nepalīdz! Ko Jūs varētu ieteikt? Paldies!

Atbildes: 2

Veģetatīvās distonijas simptomi vai problēmas ar sirdi?

Labdien! Man ir 18 gadi un jau vairāk nekā mēnesi saskaros ar dažādiem neizskaidrojamiem simptomiem. No sākuma bija izteikti drebuļi, tirpoņa rokā, ātrs pulss un durstīgas sāpes pie krūtīm un zem kreisās rokas, kaut kur pie ribām. Tad pēc nedēļas simptomi pamainījās - parādījās reiboņi un neliela temperatūra. Taču tagad ir jūtami sirds pārsitieni, it īpaši miera stāvoklī un ejot gulēt, kā arī diezgan paātrināts pulss pie fiziskām kustībām. Ir veikta kardiogramma un asins analīzes; ārsti saka, ka viss ir kārtībā. Ieteica man dzert nomierinošās tējas, ''Conor'' pret ātru pulsu un ''Noofen'', taču simptomi ir samazinājušies, bet ne pavisam pazuduši. Vislielākās bailes rada tie sirds pārsitieni, kas liek domāt, ka problēma ir sirdī, sākumā tādus nebiju izjutusi. Bailes arī ir veikt kādas fiziskās aktivitātes, ka tik tas ātrais pulss nenodara sirdij pāri. Esmu sevi pieķērusi, ka pārāk bieži klausos savus sirdspukstus, kas diezgan liek koncentrēties uz tiem pārsitieniem, un iedziļinos, kad sirds sāk neritmski sisties. Ko man darīt? Iet ar sirdi pārbaudīties vai turpināt ārstēt nervus? Un, ja tā ir nervu vaina, tad cik ilgā laikā tie izveseļojas, un vai ir ieteicams sports ar paātrinātu pulsu? Un vai vienmēr man ir jādzer ''Conor'', kad ir jūtams tas pulss, vai tomēr, padzerot kaut ko nomierinošu, tas palēnināsies? Jūtos diezgan satraukta par savu veselību, jo sastopos ar šādiem simptomiem pirmo reizi. Paldies!

Atbildes: 2

Ilgstoši paaugstināta temperatūra, galvassāpes - kāds varētu būt iemesls?

Labdien! Jau 17 dienas cīnos ar paaugstinātu temperatūru virs 38 grādiem. Iedzerot temperatūru pazeminošas zāles, tā nokrīt par vienu grādu, bet pēc laika atkal ir augšā. Visas šīs dienas ir arī galvassāpes - jostveidīgas, ap visu galvu un pakauša daļā, galva jūtas kā saspiesta un pilna, ir jūtams spiediens, ko pat ausīs var dzirdēt, kā pukst. Tāpat ir vispārējs ķermeņa, muskuļu nespēks. Tā kā pie ģimenes ārsta klātienē nepieņem karantīnas dēļ, uz vietas nebiju apskatīta. Izrakstīja antibiotikas, kuras lietoju 8 dienas, bet izmaiņu nekādu. Bija aizdomas par pneimoniju, bet rentgens ir ideāls. Tika veikts arī Covid tests 5. saslimšanas dienā - negatīvs. Tad 12. dienā pēc ģimenes ārsta ieteikuma izsaucu NMP, lai apskata klātienē. Temperatūra - 38, galvassāpes, spiediens 140/94/120. Izkustināja galvu, teica, ka meningīts tas nav, un stacionēt nav iemesla. Lai lietoju daudz šķidruma, jo galvassāpes var būt spiediena maiņas dēļ. Nebiju tajā dienā ēdusi, izdzēru antibiotikas, "Airtal", "Nolpaza", "Codamol", kas tajā dienā bija kā jaunā terapija izrakstīti - visas reizē - un gāju gulēt. Pēc divām stundām pamodos ar žņaudzošām sāpēm kuņģa apvidū. Visticamāk, pārdozēju un saindējos (šāda reakcija ir 3 reizes agrāk bijusi no pretsāpju zālēm). Šoreiz mani stacionēja un ieguvu akūtu pankreatītu un aknu iekaisumu. Nākošajā dienā jutos labi, temperatūras vairs nebija, galva arī nesāpēja. Nopriecājos, ka beidzot būšu vesela, tikai vajadzēja papilināt sistēmu un viss (NaCl un vēl kaut kāda B. Braun pudelīte ar minerālvielām, manuprāt). Stacionējot veica atkal rentgenu, kas bija ideāls, CT vēderam - holestāze, ekg -mērena tahikardija. Usg vēderam neko sliktu neuzrādīja nākošajā dienā. 3. dienā analīzes bija labas un 4. dienā mani izrakstīja. Aizbraucot mājās, atkal temperatūra 38, tad tā nokritās, atgriezās galvassāpes. Spiediens lēkā - tad 120, tad 100. Pulss visu laiku virs 100. Šķidrumu +/- četrus litrus izdzeru tīrā veidā. Esmu neziņā - kāds iemesls ir temperatūrai un galvassāpēm? Protams, tagad ārsts domā, ka aknas vainīgas, bet tā bija medikamentu saindēšanās. Es domāju, ka cēlonis jāmeklē kaut kur citur, varbūt galvā. Varbūt ir kāda pieredze ar šādu neskaidru temperatūru un galvassāpēm un ir ieteikumi, kādus izmeklējumus vēl varētu veikt? Tiešām jau ir apnicis šis organisma stāvoklis, visi spēki tiek atņemti, bail, ka var nodarīt kaitējumu citiem orgāniem, sirdij, asinsvadiem. Paldies par jebkādu atbildi!

Atbildes: 2