Vai tiešām šie simtomi liecina par uzmanības deficīta sindromu bērnam, un kā pareizi rīkoties?
Labdien!Situācija tāda... Manam piecgadniekam nesen neirologs noteica diagnozi - uzmanības deficīta sindroms, taču nezinu, cik daudz taisnības ir ārstam, jo viņš īsti neieklausījās tajā, ko stāstīju par to, kā bērns uzvedas. Tagad jālieto "Espriko" 2 mēnešus pa 4 kapsulām dienā + nomierinošs sīrups. Mēnesi lietojam, pieturamies ikdienā pie audzināšanas noteikumiem, ko ģimenes ārsts ieteica, bet progress pagaidām principā nav.
Gribu saprast, vai ir vēl kāds veids, kā pārliecināties, vai diagnozi noteica pareizi? Jo varbūt es no bērna prasu par daudz vai arī pie dzīves situācijas viņš nespēj/negrib pierast?!
Ir audžutēvs, ko sauc par tēti, un bioloģiskais tēvs, ko satiek reti. Ir māsa - pusotru gadu jauna. Bet problēmas ar uzvedību puikam ir jau no gada vecuma.
Viss sākās ar šķiršanos, puika attīstījās labi, sāka runāt, bet, kā izšķīros, pārstāja izrunāt pat vārdu "mamma", uz kādu pusgadu "apklusa". Atsāka runāt trīs gadu vecumā. Pa to laiku jau bija citas uzvedības problēmas, histērijas lēkmes līdz stadijai, kad apdraudēja savu veselību (zils, bez elpas, krita uz kāpnēm). Kad attapās no histērijas, neviens nesaprata, kāpēc tā sākās. Vēlāk arī atkārtojās tādas lēkmes, bet nedaudz vieglākos veidos. Psiho, met mantas (reizēm), kaujas (reizēm), nespēj koncentrēties, visu laiku ir nemierīgs, skaļi uzvedas, bakstās, knubinās ar pirkstiem, runā skaļi un daudz, nespēj vai negrib veikt vienkāršus uzdevumus, elementāras lietas pārvērš traģēdijā - piemēram, saģērbšanās mums ir karš. Grib visur būt pirmais, taču, kad pašam kas jāpaveic un nespēj tik ātri, kā citi, vai vispār nesaprot, kas jādara, tad sāk sevi noniecināt, raud, un sākas dusmu lēkmes - gan mājās, gan bērnudārzā. Arī ciemos daudz kas no šī visa izpaužas.
Pašai ir emocionāli grūti, bet vēlos palīdzēt mazajam, lai viņam un, nenoliegšu, - arī pašai, būtu ne tik mokoša ikdiena. Arī audžutēvs ļoti palīdz ar stingrāku balsi, kad nespēju vairs pati cīnīties. Esam vienoti, ļoti iesaistāmies arī bērnudārza ikdienā, jo saprotam, ka bērnudārza audzinātājām arī nav viegli. Ir labās dienas un ir arī ļoti sliktas dienas.
Patiesībā visu izstāstīt tā nevar, bet gribas dzirdēt vēl kādus padomus, kas nesaistās ar medikamentiem, un kur vēl doties, lai saprastu, vai tiešām dēliņam ir uzmanības deficīta sinroms!
Paldies jau iepriekš!
Inta Zīle
Dr. Inita Lēna Goldšteina