Vai tiešām šie simtomi liecina par uzmanības deficīta sindromu bērnam, un kā pareizi rīkoties?
Kika 2020. gada 21. februāri
Labdien!
Situācija tāda... Manam piecgadniekam nesen neirologs noteica diagnozi - uzmanības deficīta sindroms, taču nezinu, cik daudz taisnības ir ārstam, jo viņš īsti neieklausījās tajā, ko stāstīju par to, kā bērns uzvedas. Tagad jālieto "Espriko" 2 mēnešus pa 4 kapsulām dienā + nomierinošs sīrups. Mēnesi lietojam, pieturamies ikdienā pie audzināšanas noteikumiem, ko ģimenes ārsts ieteica, bet progress pagaidām principā nav.
Gribu saprast, vai ir vēl kāds veids, kā pārliecināties, vai diagnozi noteica pareizi? Jo varbūt es no bērna prasu par daudz vai arī pie dzīves situācijas viņš nespēj/negrib pierast?!
Ir audžutēvs, ko sauc par tēti, un bioloģiskais tēvs, ko satiek reti. Ir māsa - pusotru gadu jauna. Bet problēmas ar uzvedību puikam ir jau no gada vecuma.
Viss sākās ar šķiršanos, puika attīstījās labi, sāka runāt, bet, kā izšķīros, pārstāja izrunāt pat vārdu "mamma", uz kādu pusgadu "apklusa". Atsāka runāt trīs gadu vecumā. Pa to laiku jau bija citas uzvedības problēmas, histērijas lēkmes līdz stadijai, kad apdraudēja savu veselību (zils, bez elpas, krita uz kāpnēm). Kad attapās no histērijas, neviens nesaprata, kāpēc tā sākās. Vēlāk arī atkārtojās tādas lēkmes, bet nedaudz vieglākos veidos. Psiho, met mantas (reizēm), kaujas (reizēm), nespēj koncentrēties, visu laiku ir nemierīgs, skaļi uzvedas, bakstās, knubinās ar pirkstiem, runā skaļi un daudz, nespēj vai negrib veikt vienkāršus uzdevumus, elementāras lietas pārvērš traģēdijā - piemēram, saģērbšanās mums ir karš. Grib visur būt pirmais, taču, kad pašam kas jāpaveic un nespēj tik ātri, kā citi, vai vispār nesaprot, kas jādara, tad sāk sevi noniecināt, raud, un sākas dusmu lēkmes - gan mājās, gan bērnudārzā. Arī ciemos daudz kas no šī visa izpaužas.
Pašai ir emocionāli grūti, bet vēlos palīdzēt mazajam, lai viņam un, nenoliegšu, - arī pašai, būtu ne tik mokoša ikdiena. Arī audžutēvs ļoti palīdz ar stingrāku balsi, kad nespēju vairs pati cīnīties. Esam vienoti, ļoti iesaistāmies arī bērnudārza ikdienā, jo saprotam, ka bērnudārza audzinātājām arī nav viegli. Ir labās dienas un ir arī ļoti sliktas dienas.
Patiesībā visu izstāstīt tā nevar, bet gribas dzirdēt vēl kādus padomus, kas nesaistās ar medikamentiem, un kur vēl doties, lai saprastu, vai tiešām dēliņam ir uzmanības deficīta sinroms!
Paldies jau iepriekš!
Atbildes:
-
2020. gada 26. februāri
Labdien!
Esat plaši raksturojusi situāciju savā ģimenē un jūtams, ka esat ļoti noraizējusies.
Ieteiktu Jums aiziet pie ārsta-psihoterapeita, kas strādā ar bērniem. Informāciju un ārstu kontaktus var atrast arstipsihoterapeiti.lv. Varu ieteikt, piemēram, dr. Silviju Lejnieci.Dr. Inita Lēna Goldšteina, Goldšteinas I. ārsta - psihoterapeita prakse
-
2020. gada 4. martā
Labdien!
Ja jūtaties nepārliecināta par Jūsu dēlam noteikto diagnozi, un nozīmētā ārstēšana nedod gaidīto uzlabojumu, varat vaicāt cita speciālista viedokli (cits bērnu neirologs, bērnu psihiatrs vai bērnu psihoterapeits). Ja neirologs izmeklēja Jūsu dēlu un atrada pietiekami daudz simptomu, lai uzliktu UDS diagnozi, tad kādas grūtības nenoliedzami pastāv. Cits jautājums - cik lielā mērā tās ir bioloģiskas, cik - saistītas ar attīstības sarežģījumiem? Minat, ka dēls attīstījās normāli līdz gada vecumam, tad apklusa šķiršanās laikā... Tās ir lielas pārmaiņas tik mazam bērnam - sagrūst viņa pasaules pamats, saikne ar vienu no vecākiem pārtrūkst. Pēc tam viņa dzīvē ienāca cits vīrietis un pusmāsa. Mazam bērnam tas ir ļoti daudz un īsā laikā.
Iespējams, ka papildus psihoemocionālā slodze arī traucē smadzeņu garozas (kas palīdz regulēt emocijas) nobriešanu. Pēc Jūsu aprakstītajiem uzvedības simptomiem varētu domāt, ka Jūsu dēls aktīvi un pasīvi dusmojas, bet svarīgākais - kas slēpjas zem dusmām...? Vilšanās? Bezspēcība? Izmisums? Skumjas? Zaudējums? Kas cits?
Bērna psihe nobriest pakāpeniski, spēja regulēt pārdzīvojumus attīstās caur attiecībām ar pieaugušajiem, kas sākotnēji izprot un var izturēt bērna pārdzīvojumus. Caur to bērns iemācās atpazīt savus pārdzīvojumus un ar pieaugušo gādību atrod veidus, kā sadzīvot ar dāžādām emocijām. Domāju - kā Jūs jutāties pirms, pēc un šķiršanās laikā? Kā jūtaties tagad? Vai Jums bija pietiekami resursu dēla reakciju un emocionālo grūtību izprašanai un atbalstīšanai vai arī būtu gribējies vairāk?
Jūs raizējaties par dēlu un vienlaicīgi attiecības ar viņu raksturojat ar vārdiem "karš" un "cīnīties". Tā reizēm notiek, kad vecākiem iekšēji kas sāp, jo tad ir grūti sadzirdēt un mierināt otru, šajā gadījumā - bērnu. Reizēm bērniem ir grūti ar tām pašām emocijām kā vecākiem, tad nelielas pārmaiņas ikdienas paradumos var līdzēt. Idejas var smelties kādās grāmatās, piemēram, Izabellas Filjozas grāmatā "Bērns mani neklausa!" vai Raisas Kačiatores un Samuli Koiso-Kantilas grāmatā "No zēna līdz vīrietim" (Jumava). Iespējams, ka ar to būs gana līdzēts un izdosies izveidot saikni ar dēlu, noslēgt miera līgumu.
Ja tas nelīdz, tad varat:
1. atkārtot konsultāciju pie bērnu neirologa un pārrunāt savas šaubas par diagnozi. Vai palūgt cita speciālista viedokli,
2. konsultēties ar bērnu psihoterapeitu - palīdzētu labāk izprast bioloģisko un emocionālo faktoru mijiedarbību, kas izraisa šādus simptomus. Iespējams, ka bērnu psihoterapija var uzlabot Jūsu dēla smadzeņu garozas nobriešanu un līdz ar to- arī uzvedības un emociju regulācijas uzlabošanos,
3. meklēt atbalstu pati sev - ja jutīsieties laimīga un apmierināta, kļūsiet par labāko atbalstu dēlam, varēsiet palīdzēt viņam attīstīties un veiksmīgāk pārvarēt grūtības.
Ieklausieties savā mātes intuīcijā, tā zina īstās atbildes!
Lai izdodas!
Ar cieņu,Inta Zīle, Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācija