TRAUMA

ārēja faktora (mehāniska, ķīmiska, termiska u.c.) iedarbības izraisīts audu un orgānu bojājums, kas rada to funkcijas traucējumu. Traumas gadījumā var būt organisma vietēja un vispārēja reakcija - sāpes, pietūkums, asiņošana u.tml., smagos gadījumos - šoks. Ar terminu trauma bieži apzīmē arī kaitīgas ārējās vides iedarbības rezultātu, kas nav saistīts ar audu bojājumiem, piem., psihotraumas. Tās rodas pēc smagiem psihiskiem pārdzīvojumiem un izraisa augstākās nervu darbības traucējumus (skatīt neirozes; reaktīvais stāvoklis).

Pēc ārējā faktora rakstura izšķir mehāniskās traumas (sastopamas visbiežāk) - sasitums, saspiedums, izmežģījums, lūzums, brūce, smadzeņu saspiedums, smadzeņu satricinājums, barotrauma u.c; termiskās traumas - apsaldējums, augstas t° radīts apdegums, ķīmiskās traumas - ķīmisks apdegums u.c. Iedarbojoties vairākiem faktoriem, rodas kombinētā trauma, piem., elektrotrauma, kas bieži saistīta ar termisku apdegumu.

Trauma var būt slēgta - nav bojāta āda vai gļotāda, piem., sasitums, sastiepums, lūzums, izmežģījums u.c, un vaļēja - āda vai gļotāda bojāta, piem., brūce, apdegums, lūzums. Vaļējās traumas vienmēr ir inficētas ar mikroorganismiem, kas var izraisīt sastrutojumu, anaerobu infekciju, stingumkrampjus. Traumas smagums atkarīgs no traumējošā faktora stipruma, piem., mehāniskas traumas gadījumā - no spēka, kas iedarbojas uz audiem, elektrotraumas - no strāvas stipruma, termiskās traumas - no t° u.tml. Nozīmīgs ir arī organisma stāvoklis - slimības procesa skartiem audiem traumas mēdz būt smagākas, piem., kaula audzēja gadījumā pat neliela traumējošā faktora iedarbība var izraisīt kaulu lūzumu.

Bērni un veci cilvēki grūtāk pārcieš traumas, asins zudumu; sievietes organisms relatīvi izturīgāks nekā vīrieša. Trauma ir viens no galvenajiem nāves cēloņiem cilvēkiem 14-40 g. vecumā, kā arī biežs invaliditātes cēlonis. Pirmā palīdzība traumas gadījumā jāsniedz nekavējoties. Sarežģījumi pēc lūzumiem (locekļu saīsināšanās, deformācija, pseidoartroze), kā arī infekcijas attīstība vaļējā brūcē (osteomielīts, sepse) var būt vēlu sniegtas palīdzības sekas.

Ārstēšanā plaši lieto ķirurģiskās metodes (brūces primāro apdari, asiņošanas apturēšanu, asins pārliešanu, operācijas), ortopēdiskos paņēmienus (ekstensiju, ģipša pārsēju), seku likvidēšanai - mehanoterapiju, dažādus fizioterapijas veidus un ārstniecisko fizkultūru. Traumu kopumu, kuras radušās zināmā laika sprīdī aptuveni vienādos apstākļos, sauc par traumatismu; traumas cēloņus, ārstēšanu un profilaksi pētī ķirurģijas nozare traumatoloģija, skatīt arī acu traumas,- auss traumas; balsenes traumas; dzimumorgānu traumas.