POLIPI
patoloģiski bārkstveida vai sēņveida izaugumi uz gļotādas. Cēloņi: pastiprināta audu atjaunošanās (čūlām sadzīstot), hronisks iekaisums (piem., kolīts), hormonālā līdzsvara traucējumi, ilgstošs kairinājums (piem., dziedātājiem, oratoriem dziedātāju mezgliņi). Polipi var būt viens vai vairāki, pēc lieluma vienādi vai dažādi, atrasties tuvu cits pie cita vai attālāk. Polipi visbiežāk mēdz būt deguna ejās, deguna blakusdobumos, elpvadā, balsenē, kuņģī un zarnās, urīnceļos, dzemdē (skatīt dzemdes kakla kanāla polips). Atkarībā no lokalizācijas tie var radīt elpošanas, rīšanas, vēdera izejas traucējumus, kuņģa un zarnu motorikas traucējumus. Komplikācijas - čūlas veidošanās polipu virsmā, asiņošana, kam seko anēmija. Par polipiem dažkārt nepareizi apzīmē t.s. neīstos polipus: granulomas - granulācijas pēc hroniskiem iekaisumiem; zarnu sienas audzējus, kas paceļ gļotādu, atgādinot polipus; embrionālos polipus - placentas bārkšu paliekas dzemdes gļotādā; sirds polipus - fibrīna nosēdumus sirdī. Polipi var pāriet ļaundabīgā audzējā, tāpēc tos ārstē ķirurģiski. Profilakse. Jānovērš veicinātāji faktori, laikus jāārstē hronisks iekaisums.