Kā sakārtot savu psiholoģisko veselību?
Nikola 2007. gada 2. janvārī
Labdien,
Piecus gadus atpakaļ nomira mans tēvs. Mana māte ir diezgan noslēgts cilvēks, sociālās dzīves viņai nav, pats svarīgākais viņai tagad ir bērni. Mamma dzīvo laukos, draugu viņai tur nav. Pēc darba vakaros un brīvdienās viņa sēž mājās pilnīgā vientulībā.
Man pašai ir 22 gadi, es jau 4 gadus mācos un strādāju Rīgā, bet gandrīz katras brīvdienās braucu pie viņas uz laukiem. Katru dienu noteiktajā laikā zvanu. Ja es neaizbraucu kādreiz uz mājām, tad mani moka sirdsapziņa, jo iedomājos, ka viņa tur sēž viena. Dažreiz, kad sajutos laimīga, arī jūtu sirdsapziņas pārmetumus, ka es esmu laimīga, bet viņa ne. Es zinu cik šausmīga ir vientulība, man viņas ir ļoti žēl. Es visu laiku par to domāju un tajā pašā laikā es jūtos nebrīva, it kā man nebūtu sava dzīves. Ir tāda sajūta ka esmu kļuvusi līdzīga viņai- man arī nav nekādas sociālās dzīves- darbs, vakaros skola, brīvdienās lauki. Bet es tā negribu, man vajag sabiedrību, bet esot ar cilvēkiem domāju par viņu. Jūtu neapmierinātību, un tā aug. Aizbraucot pie mammas brīvdienas, tās divas dienas, jūtos ļoti nomākta, visu laiku gribas raudāt, un lai kā censtos, nekādi nevaru tikt galā ar savu garastāvokli. Pēc vienkāršas ikdienas sarunas pa telefonu arī sajūtu smaguma sajūtu . Es nezinu ko darīt, kaut kas jāmaina, bet es nezinu kā.
Atbildes:
-
2012. gada 28. februāri
Labdien,
Jūs rakstāt par savu māti, kas jūtās vientuļa un nelaimīga, taču vai pati arī saskatāt, cik ļoti šī pati vientulības un nelaimīguma izjūtu problēma dzīvo Jūsos pašā? Dažreiz, to, kas neapzināti ir aktuāls sevī, mēs mēdzam pastiprināti pārnest uz otru. Nenoliedzami, ka Jūsu mātei nav viegli, tomēr Jūs pati rakstāt, ka viņas dzīvē galvenais esat Jūs - bērni. Tad padomājiet, vai viņas sirds nekļūtu mierīgāka, ja zinātu, ka Jums iet labi, ka Jūs esat laimīga, ka Jūs patiešām izdzīvojat savu dzīvi, esat tai atvērta? Varbūt viņa biežāk nedēļas nogalēs sēdētu viena, taču domātu gaišākas domas un justos labi kā māte, kuras bērni ir laimīgi. Jūs cenšaties viņu glābt, un sanāk, ka slimojat abas. Jums nav jājūtas vainīgai par to, kur Jūs patiesībā nemaz nespējat līdzēt - mammai pašai jāgrib kas mainīt. Taču varat uzņemties atbildību pati par sevi - par savu apmierinātību dzīvot savu dzīvi, un tieši tas var palīdzēt Jūsu mātei mainīties. Un, ja arī tas samazinās kopā būšanas laiku, tad tomēr, kad Jūs pie mammas atbrauksiet laimīgāka un līdz ar to arī stiprāka, Jums būs vairāk, ko viņai dot. Šobrīd - abas esat tukšā. Vai man izdevās ļaut Jums apzināties, ka ar centieniem domāt tikai par mammu, Jūs patiesībā izdarāt viņai lāča pakalpojumu. Viņa ir zaudējusi vīru, un piedevām vēl redz - cik nelaimīga ir viņas meita. Tātad - ko Jūs vēlaties no savas dzīves?Nav