Labdien,

Man ir divas vecākas māsas. Mēs ar vecāko māsu (viņai ir 35) esam vienādi, kā divas ūdens lāses, neskatoties uz 10 gadu starpību. Esam ļoti līdzīgi ne tikai ārēji, bet arī pēc dzīves uztveres un rakstura. Mums ir arī vienādas kaites (parasti). Vēl mums savā starpā mēdz pastāvēt kaut kāda telepātiska saikne- jūtam, kad otram iet slikti, nu gluži kā dvīņi.

Mums ir iedzimta vai iegūta ļoti trausla nervu sistēma. Šis trauslums izpaužas savā visbriesmīgākajā veidā- smagos veģetatīvās nervu sistēmas darbības traucējumos. Man par laimi, šie simptomi ir retāki un ne tik stipri, bet ar māsu ir traki. Nu jau viņa 2 nedēļas ir uz gultas. Darbs tiek kavēts (viņa strādā par skolotāju). Arī no mājas nevar izbraukt, jo nevar pabraukt ar mašinu. Simptomi ir klasiski- smagi sirdsdarbības traucējumi, galvas reiboņi, neizsakāma svīšana, tajā paša laikā salstošas kājas un rokas, trokšņi ausīs, zibēšana acīs, drausmīgs nelabums, tuvas nāves sajūta, kas izraisa drausmīgas baiļu un panikas lēkmes, acu zīlīšu nereaģēšana uz gaismu, sirds ritma nereaģēšana uz fiziskās slodzes palielināšanos, galvā tukšuma sajūta un straujas asinsspiediena izmaiņas milzīgās amplitūdās.

Es zinu, ko rakstu- esmu tam pats gājis cauri. Tikai es laikam paspēju saglābt situāciju laicīgi. Nomocījos 2 mēneši (slikti palika
pilnīgi pēkšņi), bet tad milzīgas zāļu devas - Magnijs un B6, Spitomīns, Betaloc Zok un citas, dabūja mani atpakaļ pie normālas dzīves. Neticu, ka var
būt kādas briesmīgākas izjūtas par tām, kas rodas šo veģetatīvo lēkmju laikā. Tāpēc man vēl jo vairāk žēl māsas. Nu jau 3 gadus esmu relatīvi vesels. Viņa
mokās jau no pusaudža gadiem. Ir periodi, kad viss itkā ir kārtībā. Piedzemdēja taču foršu un vesalu puiku (7 gadi). Trakakais ir tas, ka gan es, gan viņa,
esam pēc neskaitāmām medicīniskām izmeklēšanām atzīti pa fiziski pilnīgi veseliem. Visas analīzes ir ideālas. Atbrauc ātrie apskatās, pamēra, paklausās
un aizbrauc.

Mana lūguma būtība ir šada. Vai tiešām nekādi nevar iizārstēt un stiprināt veģetatīvos nervus? Izmēģināts ir viss, viņa pat ir bijusi uz adatu
terapiju. Viss ir velti. Ir iztērētas milzīgas naudas summas zālēs un visādās pārbaudēs, viss ir bezjēdzīgi. Slimnīcā viņa baidās gulties, jo domā, ka viņu
ieliks psihātriskajā. Un tad visam būs beigas. Lūdzu, pasakiet, kā šādā situācijā rīkoties? Ko Jūs iesakiet darīt? Kā izārstēt veģetatīvos nervus? Es vairs
nevaru tajās šausmās noskatīties, arī mūsu vecāki smagi pārdzīvo. Varbūt Jums ši vēstule liekas dīvaina, bet tas ir pilnīgi nopietni.

Atbildiet, lūdzu cik ātri vien varat!

Paldies.