Atkarība

 Jēdziens narkomānija, jeb slimīga kaislība (slimīga tieksme) ir grūti definējams, un tam nav skaidru klīnisku robežu. Tāpēc Vispasaules veselības aizsardzības organizācija 1968. gadā nolēma jēdzienu narkomānija aizstāt ar jēdzienu atkarība.Cilvēka spēja veidot atkarību ir galvenā iezīme, kas raksturo viņa sociālo būtību. Atkarība sniedz atbalsta, orientācijas un kopīga pārdzīvojuma iespēju. Pilnīga atteikšanās no atkarības liecina par psihiskiem traucējumiem, pie tam cilvēkam var izbeigties jebkāda komunikācija ar pasauli. Tāpat arī galēju atkarību izraisa iekšēji traucējumi, un tai ir negatīvas sekas.Visbiežāk ekstrēma atkarība novērojama saistībā ar tādu vielu lietošanu, kam ir psihotropa iedarbība (alkohols, medikamenti, narkotikas; to var izraisīt arī tabaka un kafija). No vienas substances neatkarīgas atkarības piemēri atrodami spēļu, ēdiena, seksualitātes, riska situāciju un darba uzvedības jomās.

Atkarības pazīmes[1]:

1. 
   
   Vielas lietošana aizvien lielākos daudzumos un sekojoša vielas lietošanas ilguma palielināšanās.


2. 
   
   Neveiksmīgi mēģinājumi vai nerealizētas vēlmes regulēt vai samazināt prasību pēc šīs substances.


3. 
   
   Prasības apmierināšanai nepieciešamās vielas iegūšanai vajadzīgi aizvien lielāki tēriņi, aizvien vairāk brīvā laika, pūļu u.c.


4. 
   
   Intoksikācijas vai abstinences sindromi bieži parādās pat dienesta pienākumu vai darba uzdevumu pildīšanas laikā. Prasība pēc substances apdraud cilvēka somatisko stāvokli (piemēram, vadot automobili).


5. 
   
   Jēgpilnu profesionālo vai sociālo aktivitāti un brīvā laika uzvedības paraugus nomaina psihotropās substances meklējumi; pēdējo rezultātā  cilvēks pirmos reducē vai pārtrauc vispār.


6. 
   
   Psihotropās substances lietošana, neraugoties uz informētību par tās radīto kaitējumu, noved pie sociālu, psihisku vai somatisku problēmu rašanās vai pastiprināšanās.


7. 
   
   Skaidri novērojama tolerances maiņa. Par to var runāt, kad vēlamais efekts no substances lietošanas tiek panākts, devu palielinot par 50% no sākotnēji nepieciešamās, vai kad turpmākas lietošanas gaitā iepriekšējā deva šķiet nepietiekama vai samazināta.

Uzmanību: divi zemāk minētie simptomi nav raksturīgi hašiša, halucinogēnu un dažu citu vielu lietošanai, un saistībā ar minēto vielu lietošanu nav aprakstīti.

8. 
   
   Specifiski simptomi, kas iestājas, pārtraucot substances lietošanu, un saistās ar kvalitatīviem somatiskās vai psihiskās pašsajūtas traucējumiem (piem. nelaba dūša, svīšana, tremors u.t.t.)


9. 
   
   Substanci bieži lieto abstinences simptomu samazināšanai vai novēršanai (piem., alkohola lietošana no rītiem) 

Atkarības diagnozes uzstādīšanai nepieciešams, lai būtu doti vismaz trīs no augstākminētajiem simptomiem, turklāt vienam no tiem jāilgst ne mazāk kā vienu mēnesi vai jāatkārtojas ilgākā laika posmā.

 Atkarības veidošanās ir individuāls process, kas atkarīgs no daudziem faktoriem: sociāliem, dzīļu psiholoģijas, antropoloģiskiem, bioloģiskiem un daudziem citiem. Jebkura atkarības forma izmaina cilvēka psihi. Atkarības veidošanās laikā svārstās viņa pašnovērtējums; tam par iemeslu ir pārdzīvojumi, kas saistīti ar prasību pēc psihotropās vielas atkārtotas lietošanas un nepieciešamību veikt tās iegādei vajadzīgās darbības. Vainas sajūta patoloģiski savijas ar tendenci notiekošo slēpt; prasība iegūt psihotropo substanci aizvien lielākos daudzumos noved pie interešu sašaurināšanās. Tas ir par iemeslu garastāvokļa nenoturībai. Atkarība no substances nozīmē vispārēju disforiju, niecīgu iemeslu izraisītas garastāvokļa svārstības, vai, intoksikācijas rezultātā – supernormālību, kas cilvēkam nesniedz mieru, bet ko pavada šķietama pašpaļāvība, hiperaktivitāte vai nereālistisks optimisms. Grūtības narkotiku iegādē ir par cēloni steidzīgumam, baiļu sajūtai, paaugstinātai satraucamībai un uzbudināmībai.

Tieksme piepušķot realitāti (aprobežota situācijas izpratne) un pat agresīvi noliegt atkarības radīto problemātiku, kaut fakti ir acīm redzami, ir tipisks slimīgas uzvedības paraugs.

Atkarību terapijai ir trīs mērķi: somatiskā atveseļošanās, psihiskā stabilizācija un iesaistīšanās sociālajā vidē. Izredzes tos sasniegt palielinās, ja pašam slimniekam ir motivācija izārstēties. Labi domāti padomi un sirsnīgi ieteikumi pārtraukt savu aizraušanos vai iztikt ar mazumiņu noved tikai pie atkarības tālākas attīstības.