Labdien!

Man ir 31 g. Strādāju 12 h dienā un darbs ir maiņās. Apmēram 3 mēnešus atpakaļ bija sapulce darbā - pārgājām uz 8 h darba laiku. Tas radīja stresu. Uztraucos par to, ka, pirmkārt, iedalīs man darba laiku, kad būs nepieciešams sastrādāties ar jauniem darbiniekiem (parasti strādāju ar vieniem un tiem pašiem kolēģiem). Otrkārt, nespēšu sastrādāties ar viņiem, jo, iespējams, neesmu gudra, profesionāle savā jomā, salīdzinot ar pārējiem kolēģiem. Treškārt, bija bail, ka nomainīsies menedžeris. Satrauca arī citu uzņēmuma darbinieku domas - ko viņi par mani nodomās. Nespēju aizmigt un izgulēties, tāpēc aizgāju pie ārsta. Viņš man izrakstīja Lexapro 5mg 14 dienām un Xanax 0.25 mg nedēļai. Jutos labāk! Kad darbā paziņoja, ka nekādas izmaiņas nenotiks, devos atvaļinājumā. Esot Latvijā (strādāju ārzemēs), radās depresijai līdzīgi simptomi. Pēc pāris dienām, atgriežoties valstī atpakaļ, labāk nekļuva.

Ir pagājuši jau 2 mēneši. Nav vēlmes kaut ko darīt, no rīta "knapi" varu izkāpt no gultas laukā, uz darbu iet arī nav liela prieka, ir grūti koncentrēties darbā, rodas sajūta, ka nespēšu tikt galā ar darba apjomu, to paveikt. It kā būtu dulla galva! Nav vēlmes pastaigāties, kā arī sarunāties. Prātā vienīgi domas par to, ka nav pietiekamu zināšanu - esmu "stulba". Aizdomājoties par savu dzīvi, rodas bailes no slimībām un nāves. Ir juceklis galvā, cenšos nedomāt, bet nevaru. Rodas jautājumi: vai visu dzīvi būs jāpavada vienā darba vietā, vai citur pieņems? Bail kaut ko mainīt, jo neesmu pārliecināta par sevi. Darbs rada stresu, jo uzliek atbildību. Alga ir diezgan liela. Tomēr mana dzīve ir vienmuļa. Darbs-mājas, draugu arī nav daudz. Iepriekš viss bija kārtībā - vēlējos iepirkties, aiziet ciemos pie draudzenes, pļāpāt, ieēst kaut ko garšīgu. Tagad, savukārt, to darīt negribas. No vienas puses, nezinu, kā varēju nonākt līdz šādam stāvoklim, no otras - arī agrāk uzskatīju, ka citi ir spējīgāki. Ja kāds smējās, tad man likās, ka viņi smejas par mani, bet gadījumā, ja sačukstējās, tad domāju, ka mani aprunā.

Mans draugs vēlas bērniņu, bet ir bail no dzemdībām (vai piedzims vesels bērns, vai ar viņu tikšu galā u.tml.). Lūdzu, sniedziet man kādu padomu! Ko man darīt šajā situācijā? Neredzu dzīvei jēgu un pastāvīgi vēlos raudāt. Emu sajukusi prātā? Nesaprotu, ko vēlos, kas ar mani notiek. No tā visa cieš arī mana atmiņa.