Labdien!

Pirms pāris mēnešiem pamanīju, ka četrgadniekam viena actiņa "aizklīst" uz āra stūrīti brīžos, kad aizskatās, vai aizsapņojas. Tad actiņa sāka aizklīst biežāk un, skatoties uz mani, es redzu, ka tiešs skatiens ir tikai ar vienu actiņu. Citās dienās likās, ka ir pārgājis, bet tad atkal bija brīži, kad actiņa aizgāja uz ārējo stūrīti. Diezgan žigli tikām pie acu ārsta, un konstatēja, ka redze ir laba, nosauca pareizi arī mazākos simbolus ar katru actiņu. Ārsts apstiprināja, ka redze ir laba un pie šādas redzes brilles nerakstītu, bet actiņa ir novirzījusies no centra - to redzot, veicot pārbaudes. Izrakstīja brillītes, jāatrādās pēc pusgada, jānēsā cītīgi. Bērns, to izdzirdot, ārkārtīgi sanervozējās (mums radu saimē nevienam nav redzes problēmu, brilles uzrodas cilvēkiem pēc 60 gadiem - lasīšanai, un arī tikai retajam, brilles liekas kā kaut kas briesmīgs). Kad ārstam paprasīju - vai tas, ka sākam lietot brillītes, nozīmē, ka mums tas būs jādara visu mūžu? Atbildēja, ka mūsu gadījumā noteikti ne. Ar visu lielo kreņķi nepaprasīju, no kā tas var rasties (gadžetu izmantošanu mums pārmest nevar, tie atļauti minimāli, cik nu dārziņā visas interaktīvās tāfeles un tā) un cik ilgā laikā šo actiņu var salabot? Uz kāda principa darbojas šīs brillītes?

Paldies!