Labdien!

Esmu vīrietis 25 gadu vecumā, ar diezgan lielu palielinātu masu, bet nedzeru, nesmēķēju un neko citu arī nelietoju, medikamenti man arī ir diezgan svešs termins. Kādus 3 gadus atpakaļ man sāka palikt slikti, tiklīdz mēģināju iesākt normālu dzīves veidu. Sāku sevi pētīt pie ģimenes ārstiem un visiem iespējamiem speciālistiem, bet, tiklīdz nonāku pie kāda slēdziena par to, ka viss izskatās kārtībā, viss pats no sevis pēkšņi pazūd. Viss paliek labi un dzīves kvalitāte uzlabojas.

Pirms pusotra gada, potējoties 3. reizi pret kovidu, potēšanās centrā noķēru kovidu un izslimoju to tādā pussmagā formā. Iesāku pēc tā normāli atkal sportot un rūpēties par sevi, un tad atkal parādījās konstanti slikti dūša, nogurums un tamlīdzīgi. Rūpējoties par savu veselību (atkal), griezos pie ārsta un man tika pārbaudīts viss, sākot no iekšējiem orgāniem, beidzot ar galvas smadzenēm, sirdi, plaušām utt. Viss bija kārtībā, ārsts noteica, ka dēļ Covida, iespējams, ir pabojāta veģetatīvā nervu sistēma.

Un tā es atkal sāku par sevi rūpēties, un atkal paliek slikti. Atkal pārbaudīju sirdi un veicu analīzes. Par cik ir liels liekais svars, man daktere izrakstīja zāles pret cukura mazināšanu un labāku vielmaiņu, kuras kādu laiku dzēru. Analīzes paradīja, ka man ir paaugstināts cukurs, bet principā viss vēl ir kārtībā.

Tā nu es centos turpināt sevi savest kārtībā, bet tad vēlreiz noķēru Covidu pusgadu atpakaļ, izslimoju to vieglākā formā un viss bija labi. Bet tad atkal, kārtējo reizi, sākot savest kārtībā savu veselību, kopā jau kādu mēnesi nodarbojoties ar sportu un ēdot veselīgi, es pēc kārtējā 1,5 h treniņa, jau treniņu beidzot un ejot uz ģērbtuvēm, kad pulss jau gāja uz 95 sitieniem minūtē, sajutu paniku, un man pulss uzskrēja līdz 150 vienkārši ne no kā. Nodomāju, ka laikam esmu līdz galam kaut ko "sačakarējis", tāpēc atkal devos pie ārsta. Nosūtīja mani uz veloergometriju. Pie pārbaudes noteica, ka, kaut man arī ir liels svars, es ļoti labi turot slodzi, viss ir kārtībā, pulss ir normāls, un, kad slodze pazūd, sirds sāk savu normālo darbību, un spiediens arī krītas uz normu. Ārsts noteica, ka, iespējams, vienkārši slodze ir bijusi nevis par daudz, bet vienkārši par ilgu priekš organisma.

Tā nu es turpināju savu dzīvi, apjaušot, ka es vēl joprojām nesaprotu, kas ar mani notiek. Iedeva nosūtījumu uz Holteru, ja gribu paskatīties, kas notiek. Tad kādu lielisku svētdienas rītu pēc ēšanas bija neliela slodze un palika ļoti slikti pēc tās. It kā viss bija kārtībā, bet pa dienu nācās braukt pie radiem un man bija konstanti slikta dūša un sviedri sitās, it kā es maratonu skrietu, vēl pie tā visa man bija viļņveidīgs karstums kreisā locītavā un krūškurvī. Es sāku baidīties, ka tā ir aritmija, bet pēc kāda laika, kad bija jādodas prom, palika labāk un nomierinājos. Kopš tā brīža viss ir slikti. Devos pie dakteres, mani nosūtīja, lai pārbaudītu kuņģi, jo bija aizdomas par problēmām saistībā ar gastrītu. Pēc "kobras" man tas tika atklāts (visticamākais, no pārmērīgās strutošanas darbā.)

Kopš šīm 3-6 nedēļām es esmu sevi piespiedis, arī kad es jūtos šausmīgi, katru otro dienu noiet vismaz 8 km jeb 10 tūkstošus soļu. Un dienās, kad nestaigāju, - nodarboties ar kardio sportu, svaru zālē braucot uz kāda kardio trenažiera - pusstundu turot savu pulsu ap 130 bpm un tad nedaudz pacilājot kādus svarus, pavisam vieglus, lai nav jāmokās pēc tam 3 dienas. Kopumā sportoju ne vairāk par stundu, protams, gadās arī izlaist pāris dienas,taču kopsummā pieturos pie šāda plāna.

Cenšos ēst maksimāli pareizi, cenšos piekopt pa pusei KETO diētu. Bet pa laikam, protams, arī sanāk pagrēkot. Par cik pats testējot esmu sapratis, ka, gastrītam esot, mani ietekmē gāzēts ūdens, esmu pārgājis pilnībā tikai uz parastu ūdeni. Saldinātus dzērienus vispār nemīlu, pirms tam bija tikai Venden gāzēts ūdens. Pulss ir nokrities miera stāvoklī no 85-93 uz 60-80, pa retam pārkāpjot, bet staigājot vienalga ir 100-110, kas ir saprotams liekā svara dēļ, bet pulss arī miera stājā var bieži vien lēkāt. Spiediens vienmēr ir bijis normāls un nekad neesmu ievērojis paaugstinātu spiedienu, jo pašam ir mērītājs mājās - stabili zem 120/70 vienmēr.

Tad nu pēc šī garā stāsta ir arī jautājums. Man vēl joprojām smagi ik pa laikam pukst sirds. Impulsīvs nogurums. Tādi karstuma viļņi un attiecīgi garastāvoklis arī sitas nost, jo nevar saprast, kas notiek. Protams, arī nav vēlme kaut ko darīt. Sliktas dūšas. Paris reizes pēc kardio treniņa viss iekšēji trīc, tā kā būtu panika vai kas tamlīdzīgs, bet, kad beidzu treniņu un apsēžos, viss ir kārtībā. Ir arī diskomforts krūtīs - dažkārt pēc ēšanas, dažkārt vienkārši tāpat. Esmu nonācis līdz tam, ka es esmu nevis sabijies, bet jau vienkārši "izbesījies" ar šo visu "čakarēties". Vai cilvēkam, kurš regulāri sporto, ir iespējamas problēmas ar sirdi, vai tas tomēr ir saistīts ar kaut veģetatīvo nervu sistēmu, vai varbūt tas ir kaut kāds pirmsākums cukura diabētam, kuņģa problēmām, vai tās ir depresijas pazīmes? Uz kuru pusi skatīties, kādu ārstu apmeklēt, vai tās nav kādas vēža pazīmes? Kaut arī nesen nodotie asins analīžu rezultāti iekļaujas gandrīz visas normās,izņemot ALT, bet tas ir saprotami - dēļ liekā svara. Vai tas ir kaut kādu vitamīnu trūkums organismā? Palīdzēs jebkādas idejas vai viedoklis.

Paldies!