Labdien!

Man ir ļoti samilzušas problēmas. Zaudēts darbs, sūdzības par bērna uzvedību pirmsskolā, finansiālas problēmas, u.tml. Katra diena paiet kā elle, godīgi sakot. Šovakar, nākot no veikala, 2 pusaudži mani par cūku nosauca. Šī frāze mani iedzina asaru uzplūdumā. Man ir 26 gadi, nesaprotu, kāpēc vispār mani tas aizskāra. Bet jo ilgāk es atrodos mājās, jo trakāk paliek. Nav dzīvesprieka, nekā. Pamostos no rīta un domāju, kaut atrāk vakars pienāktu, lai var iet atpakaļ gulēt. Man visu laiku jau kādus gadus piecus trīc rokas, ja sanervozējos, tad trīce ir pastiprinātāka nekā parasti. Iepriekšējā darba vietā kolēģi nekaunējās mani izsmiet par svaru, ka es esot lēna kā koka lelle, iesper man pa ceļgaliem un parauj aiz ausīm. Regulāri tika kliegts virsū, ja kaut kādu kļūdu pieļāvu vai nesadzirdēju doto komandu. Darbs bija fiziski smags, kokapstrādē. Protams, sakarā ar visu situāciju pasaulē uz laiku atlaida lielāko daļu cilvēku. Solījās, ka pasauks mani atpakaļ. Bet nekā. Jo es jūtu, ka par mani ir bijušas sūdzības un tieši draudi arī bija, ka tāpēc vairs arī atpakaļ nepieņems. Visu laiku biju tur drūma, bet man vienkārši pārmeta, ka esmu dīvaina, iedomīga utt. Es nepārdzīvotu par to tik ļoti (par darbavietas atgūšanu), bet tā bija vienīgā vieta, kuru varēju savienot ar bērnu. Uz pilsētu izbraukāt es nevaru. Nezinu, ko iesākt. Bet es tāda nomākta esmu bijusi jau kopš pusaudžu gadiem. Bet tagad viss ir vienkārši par daudz un, rakstot šo tekstu, asaras birst kā pupas. Kā sev iemācīt kontrolēt emocijas? Kur vērsties? Pie ģimenes ārsta nevēlos, dzīvoju mazā miestā un diez vai sapratīs manu problēmu, drīzāk norakstīs uz to, ka esmu slinka.

Paldies!