Labdien!

Rakstu šeit ar cerību atrast kādas atbildes, jo, godīgi sakot, vairs nezinu, ko darīt. Esmu 31 gadus veca sieviete, augums 1,69 m un svars 50 kg. Dzīvoju Itālijā. Viss sākās pagājušā gada jūlijā, kad saslimu ar kovidu. Mani slimības simptomi pirmās divas dienas bija kā parasta gripa vai saaukstēšanās, ar temperatūru līdz 38,8 °C un kakla sāpēm. Pēc tam, kad tas pārgāja, nāca vienkārši nenormāls nespēks, ka vairs nespēju no gultas piecelties, kā arī pilnībā pazuda apetīte. Vienīgais, ko varēju ieēst, bija ķirši un kefīrs, pa reizei uzgrauzu kādu cepumu. Pēc 10 dienu mocībām devāmies uz slimnīcu, jo nebija nekādu uzlabojumu. Tur man vēnā salaida sāļus un palaida mājās, tad man uzradās apetīte un pamazām sāku atgūt arī spēkus, lai gan pa to laiku mani sāka piemeklēt jauni simptomi - drebuļi, tahikardijas lēkmes un trauksme. Sākām izmeklēt sirdi - ehokardiogrāfija, holters 24h, slodzes pārbaude -, bet viss esot kārtībā.

Pēc laika pārgāja visi pēckovida simptomi, palika tikai nedaudz trauksme un pa reizei kāda tahikardijas lēkme, bet pēc kādas nedēļas sāka palikt slikti, sāka uzdot kuņğis un man uzradās tādas lēkmes, ka pēkšņi tā kā no paribes uz augšu nāk straujš vilnis ar milzu uztraukumu un elpas trūkumu, tā, ka nevar izturēt. Saucu vīru, saku, ka elpu nevaru saķert, iekšā ļoti dīvaina un neaprakstāma sajūta. Tad arī atkal apetīte samazinājās. Nemaz nevarēju neko ne ieēst, ne iedzert, jo uzreiz punktā starp barības vadu un kuņği tāds smagums, uz sirdi spieda, nāca virsū milzīgs bezspēks, sajūta, ka jāğībst. Nevarēju noiet lielus attālumus, varēju tikai noteiktā pozā sēdēt pusguļus uz dīvāna, kā arī nāca sāpes klāt kuņğī un dedzināšana krūtīs.

Atkal devāmies uz slimnīcu, kur pēc izmeklējuma teica, ka ir gastrīts un barības vada iekaisums. Vēnā laida zāles, kas it kā atslābina kuņği un atvieglo darbību. Tas tiešām bija vienīgais, ar ko tiku uz kājām, pazuda tas briesmīgais smagums, lēkmes un ğībšanas sajūta, atsāku ēst, lai gan esmu pazaudējusi vairāk nekā 8 kg pa šiem mēnešiem.

Tad veicām gastroskopiju, slēdzienā pateica, ka man ir hroniskais gastrīts un gastroezofageālais reflukss - slīdošais. Ir pagājuši mēneši, bet jūtu, ka neesmu pilnībā uz kājām. Katru dienu mani piemeklē kāds simptoms, uznāk kāds sliktums, piemēram, es nevaru padarīt kaut ko fizisku, jo man ir risks, ka var uznākt tahikardijas lēkme un tā ir ļoti nepatīkama. Uzreiz uznāk vispārīgs bezspēks, ļenganums kājās, ka nevaru paiet, uznāk karstums un sirds tik strauji sitas, ka liekas, ka izlēks pa muti laukā. Skatoties pulsa mērītājā, ko nēsāju kā pulksteni uz rokas, rāda reizēm pat līdz 150 sitieniem, labākajā gadījumā tie ir 135 sitieni. Ikdienā daudz nevaru kustēties, pat vienkārši uzejot pa trepēm uz otro stāvu jau pulss būs 115 - 120. Miera stāvoklī parasti pulss man ir no 80 - 90, reti 70.

Jau vairākus gadus ciešu arī no ekstrasistolēm, kas mani piemeklē it sevišķi pēc tahikardijas lēkmēm. Man ir ļoti nespēcīgs ķermenis, ātri nogurst rokas, kājas. Nespēju pieņemties svarā. Tagad jau kādus divus mēnešus man sāp kaklam labajā pusē priekšā un ir redzams un jūtams uzpampums. Biju pie endokrinologa, kurš teica, ka vairogdziedzerī ir mezgliņi, bet vairogdziedzeris funkcionē labi. Veicām arī asinsanalīzes uz vairogdziedzera hormoniem - nekas nav ārpus normas, un neviens nevar izskaidrot, kāpēc man kaklam ir šīs sāpes vai uzpampums, sakot, ka tie ir savilkti kakla muskuļi, bet es tā nedomāju. Redzu, ka man sānā dziedzeris ir uztūcis.

Esmu ievērojusi arī, ka, pieliecoties ar galvu uz leju, piemēram, kad mazgāju matus, man paliek slikti, sāk strauji sisties sirds, elpa sāk trūkt, uznāk atkal nespēks un arī trauksme. Nevaru saprast, vai tas ir no manas kuņğa problēmas, vai tomēr tas ir kas cits.

Tāpat arī man ļoti bieži ir tādas sūrstošas sāpes krūtīs, kas nāk no punkta tieši zem sirds, starp kuņği un sirdi, un izstarojas uz sāniem, uz ribu pusi. Netieku no tām sajūtām vaļā. Kad liekas, ka tās ir pārgājušas un vairs nav, tad atkal pēc laika parādās. Neesmu tik izpētījusi, vai biežāk tā sajūta ir, kad ir tukšs vai pilns kuņğis.

Mana mape ar pārbaudēm, analīzēm ir pārpildīta, ārsti norausta plecus, saka, ka nezina, kas man ir, noraksta visu uz veģetatīvo distoniju un stresu, taču stress un trauksme man parādās, kad ir slikti! Tajos brīžos, protams, ka ir bailes. Es zinu, ka agrāk man nekā tāda nebija, bet tagad ir un ka ir taču jābūt kādam iemeslam, kāpēc notiek tā, kā notiek, jo bez iemesla nekas tāds nebūtu un es justos labi.

Kā varētu izskaidrot šos simptomus un kā no tiem atbrīvoties?

Paldies!