Labdien!

Esmu sieviete, 37 gadi, ir divi bērni. Strādāju skolā, esmu datorikas skolotāja. Mani darbs apmierina, protams, ir savas nepilnības, ir stresa fons, troksnis, pārmaiņas u. tml., bet ir savas pozitīvās lietas, kas mani piesaista tai visā.

Par problēmu. Kad piedzima pirmā meita, mani piemeklēja šī dīvainā parādība/sajūta, it kā uz brīdi pazustu spēja koncentrēties. Es apzinos, kur atrodos, ko daru, bet esmu kur pazudusi domās un sajūtās. Ja vēlējos ko pati par to uzzināt, tad likās kaut kādas dejavu sajūtas, bet līdz galam nenoticēju. Biežāk tas notiek mājās, pavisam maz darbā, parasti šis mirklis ir īss, minūte tā nebūs, kaut kādas 20 sekundes, un tad, protams, ir tāds pārdomu brīdis, jo nekad nevar atcerēties, kas tad tur īsti tika sajusts, vai kas tad likās. Sākumā tas bija reti, kad sāku strādāt - tad daudz biežāk. Novēroju, ka vasarā, kad esmu atvaļinājumā, tas nenotiek, vairāk tumšajos gadalaikos, kad, iespējams, ir lielāks stress. Esmu cilvēks, kurš ir atbildīgs, mēģina būt pareizs un pārdzīvo, ja kas ne tā. Zinu, ka liela domāšana man neļauj aizmigt, tas varētu būt mans lielais mīnuss, pašai dusmas par to lielo domu apjomu galvā...

Interesē, kas ir šīs pauzes. Baidos par nākotni, par to, ka pēkšņi tajā pauzē nepalieku, jo tad zinu, ka neesmu lietojama, man grūti sakārtot domas, kaut ko pateikt, atrast vārdus, esmu kā tāds pazudušais. No malas to neviens nav nekad pamanījis, jo tā pauze ir īsa, tad seko tāds apmulsuma brīdis, atgriešanās pie reālā dzīves momenta.

Paldies!