Labdien!

Esmu 16 gadus veca meitene. Mācos vidusskolā ar, protams, lielu slodzi. Pirmo gadu ar lielāku slodzi nekā iepriekš (vai varbūt man tikai tā liekas, jo mana atbildības sajūta ir augusi un esmu palikusi centīgāka), tāpēc pirmo reizi tik ļoti ieciklējos uz savām mācībām, kā arī manā dzīvē kopumā ir jauns posms. Jau 4. mēnesi dzīvoju patstāvīgu dzīvi. Dzīvoju kojās, citā pilsētā prom no mammas, un šis semestris mani ir rūdījis un visādi mācījis dažādās dzīves situācijās. Iespaidu pietiek. Vakaros ir jāmācas, visu arī parasti atstāju uz vakariem, bet esmu rīta cilvēks un vakaros man ļoti nāk miegs. Esmu sevi visādi lauzusi, dzērusi vakarā kafiju, ātri pa vidam pagulējusi (piemēram, 40 min.) utt. Palielinājušās arī ir manas muguras problēmas, kopš dzīvoju šādi, un visādi citādi mans organisms ir diez gan nomocīts.

Jau otro reizi dzīvē piedzīvoju ko man jaunu un netipisku - kad esmu pārgurusi (ne vienmēr, bet retāk, tagad jau 2. reizi kādu 2 mēnešu laikā), kad “atlūztu” un pamostos pēc vairākām stundām, mans organisms it kā ļoti lēni ceļas augšā, proti, sajūta pēc manas istabiņas biedrenes stāstītā ir, ka pamodies ir organisms, bet prāts vēl nē. Es izskatos pilnīgi pamodusies, skatos uz viņu, bet sāku runāt nesakarīgas lietas. Parunāju pāris minūtes. Un tad lēnām attopos un nesaprotu, kāpēc viņa uz mani tā skatās. Tad saprotu, ka esmu runājusi ko savādu, ko pat skaidri neatceros. Tajos brīžos esmu pa īstam beidzot pamodusies. Es saprotu, ka, iespējams, tā var būt, kad ir miega trūkums, bet es nezinu, es tikai minu. Taču sajūtos kā nenormāla. Skats no malas noteikti ir dīvains. Tagad būs brīvlaiks un es atpūtīšos. Bet pēc tam tāpat būs jāmācās, un es nezinu, kā, lai ar sevi tiek galā.

Kā varētu izskaidrot to, kas ar mani notiek, un kā rīkoties?

Paldies!