Labdien!

2021. gada pavasarī piedzīvoju supraventrikulāru tahikardijas lēkmi. Ģimenes ārsts un psihoterapeits bija pārliecināti, ka tā tomēr bija panikas lēkme. Asins analīzes neko sliktu neuzrādīja. Veicu arī Eho kardiogrammu, tā arī bija laba. Holters uzrādīja nelielus sirds pārsitienus, par kuriem kardiologs teica - nekas bīstams. Sirds pārsitieniem izrakstīja palietot "Metaprolol", pēc vajadzības.

Vasaru pavadīju diezgan mierīgi. Pa laikam bija sirds pārsitieni, bet nekas traucējošs, līdz novembrī piedzīvoju panikas lēkmi (tajā reizē arī ātrie apliecināja). Kardiogramma bija laba, bet sajūtas bija biedējošas - uznāca vājums, trīcēja kājas un rokas, lūpas tirpa. Pēc šī visa sirds pārsitieni kļuva biežāki un traucējoši, trauksme un panikas lēkmes atkārtojās diezgan bieži.

Sāku apmeklēt psihiatru (izrakstīja "Noofen" un lēkmēm "Bromazepam"), eju arī pie psihoterapeita. Nekas īsti no tā nepalīdzēja. Turpināju konsultēties ar kardiologu, jo sirds pārsitieni pie trauksmēm kļuva ļoti biedējoši. Pārsitieni sāka parādīties katru dienu, tam paralēli bieži griež vēderu, ir bijuši dūrieni sirds apvidū. Kardiologs nupat izrakstīja "Etacizin" sirds pārsitieniem un "Adaptol". "Etacizin" lietoju pa tabletei no rīta un vakarā. Nezinu, vai ar šīm zālēm saistīts, - bet nu jau divas reizes, apsēžoties pie auto stūres, sareibst galva un šķiet, acis peld, ir neskaidra redze. Sākumā likās, tā ir blakne no zālēm, bet tagad sāk pārņemt sajūta, ka tā ir panikas lēkme, jo parādās arī spēcīgas bailes. Sajūta, ka es neesmu es. Pārņem tāda kā nerealitātes sajūta.

Minētās zāles lietoju jau kādas divas nedēļas. Kardiologs minēja, ja pa mēnesi nebūs uzlabojumu, būs jāpāriet uz antidepresantiem. Piebildīšu, esmu ikdienā ar diviem maziem bērniem ar mazu gadu starpību. Ikdiena pārsvarā paiet uz maniem pleciem, jo vīrs strādā citā pilsētā, maz ir mājās. Pēdējā laikā jūtos aizvien sliktāk - sajūta, ka vairs neko nekontrolēju. Trauksme gandrīz katru dienu, griež vēderu, drūms garastāvoklis. Pārsitieni no zālēm ir pārgājuši, bet biedē galvas reibonis, acu peldēšana/miglošanās. Šis viss ir noticis tikai, kad piesēžos pie stūres. Bail sēsties auto. Ļoti liels stress arī dēļ atbildības pret bērniem, bail, ka sajukšu prātā vai nomiršu. Ka neredzēšu savus bērnus utt.

Vai Jums būtu kas bilstams/komentējams, kā tikt galā ar šīm sajūtām?

Paldies jau iepriekš!

Ar cieņu,