Labdien!

Esmu 15 gadīga meitene. Pirmos simptomus sāku pamanīt 5 vai 6 gados (pēc sāpīgas vecāku šķiršanās), gāju pie ārstiem un, līdz ar gadiem ejot, nonācu pie tā, ka man ir obsesīvi kompulsīvie traucējumi, ar kuriem nu jau it kā esmu iemācījusies dzīvot. Šie traucējumi atnāca līdzi ar regulārām galvas sāpēm pieres zonā, kuras arī joprojām ikdienā bieži vien ir. Tagad mazliet mazāk, līdz gadu atpakaļ atkal pēc traģiska notikuma (tēta nāves) saķēru arī veģetatīvo distoniju. Vasarā noņēmos ar to, bet paši distonijas simptomi šobrīd ir mazinājušies (ik pa mirklim ir elpas trūkumi, kaut kas ir iesāpējies sirdī, bet tā nekas), toties šobrīd ir saasināti mani pirmīt minētie OKT simptomi. Visvairāk ar uzbāzīgām domām. Parādījušies it kā jauni fakti par mani, kuri liek visu laiku analizēt - ir tā patiesība, vai nav. Palasot kaut ko par šiem traucējumiem, it kā nomierinos un saprotu, ka tās ir tikai domas un reāli nav neviena nopietna iemesla man tā par sevi domāt, taču domas ir tik stipras tajā brīdī, ka ir grūti noticēt, ka tā nav taisnība. Mēģinu saprast, kas ir labāk. Izrunāšanās ar psihologu, vai fiziskas terapijas? Tai skaitā varbūt garīgas prakses, tādas kā joga, meditācija. Te vairāk būtu psihologa, psihiatra vai neirologa darbs? Ja ir kāds psihologs, tad varbūt būtu kāds ieteikums pēc efektīva psihologa Rīgā? Es īsti nezinu tādus.

Paldies jau iepriekš!