Labdien!

Man ir kopš dzimšanas veģetatīvā distonija. Pa psihoterapijas seansiem nevaru staigāt naudas trūkuma dēļ, kā arī bērni ir mājās. Varbūt pēc kāda pusgada tikai būs iespēja.

Mana distonija izpaužas tā: jau kopš pusaudžu gadiem cīnos ar galvassāpēm, reiboņiem, nevarēšanu parunāt un kontaktēties ar cilvēkiem, trīc rokas un pie jebkādiem mazākiem uztraukumiem trīc viss ķermenī, pastiprināta svīšana man ir ikdiena. Domāju, tas no hormoniem, taču ginekologs pēc dzemdībām veica analīzes un tur viss ir kārtībā. Svīšana ir ļoti traucējoša, neko nevar padarīt. Kā mājās pastrādā, tā ģībonis nāk, melns gar acīm,  elpas trūkums. Bieži iesāpas sirdī vai liekas, ka sirds streikot sāk. Asinsspiediens tagad it kā jau 2 gadus ir normāls. Jebkas, ko cilvēki man pasaka, kas man nepatīk vai mani aizskar, izsauc visas nepatīkamās sajūtas un trīci, kā arī dusmas un nevaru padomāt neko citu. Es nespēju domāt jau vairākus gadus, vienkārši nevar padomāt, it kā būtu bloķētas smadzenes, koncentrēties es arī nevaru. Pat nespēju iedomāties, vai varēšu vēl strādāt, jo 6 gadus esmu bijusi mājās dekrētos ar bērniem.

Tas, kas traucē visvairāk, ir mūžīgā aizkaitinātība par visu un uz visiem katru dienu. Kaitina bērni, vīrs, kaimiņi. Visu laiku bļauju uz visiem un nespēju normāli runāt, jo esmu dusmīga, nokaitināta, nogurusi, bez garastāvokļa katru dienu. Nesaskatu neko priecīgu pēdējā laikā. Bērni un vīrs ir mani nogurdinājuši. Neesmu no mājas ārā tikusi 5 gadus. Esmu piekususi un pārgurusi. Man nav laika nekad sev. Jaunākais bērns pa naktīm neguļ.

Esmu visu aptiekas sortimentu izlietojusi, nekas nepalīdz. Vai ir iespēja griezties pēc antidepresantiem? Jo savam ģimenes ārstam negribu tos prasīt, viņai vienmēr ir cits viedoklis.

Paldies!