Labdien!

Man ir 37 gadi. Mums nav bērnu, vīrs jau gribētu, bet es nekādi nevaru saņemties. Man ir paniskas bailes no ārstniecības iestādēm-slimnīcām, poliklīnikām. Pat ja turp jādodas noformēt medicīnisko grāmatiņu, jūtu satraukumu veselu dienu iepriekš. Dzīvoju mazā pilsētiņā, kur nav visu ārstu un dažreiz nākas braukt uz citu pilsētu. Ceļā paiet stunda, kas priekš manis ir mokoša - stiprs uztraukums, elpas trūkums, sirdsklauves, negatīvas domas. Tas pats notiek, ja jāgaida rindā pie ārsta. Ir mierīgāk, ja vīrs mani pavada, bet viņš neuzskata, ka tas ir kaut kas nopietns. Nezinu, vai spēšu viena, grūtniecības laikā, braukāt pa poliklīnikām. Priekš manis tā ir "neiespējamā misija".

Otra mana problēma ir sociofobija, attiecīgi man nav draudzeņu un cilvēku, kuriem es varētu uzticēties. Tie, kurus pazīstu daudzus gadus, mani nesaprot, un es baidos viņiem ko stāstīt - jau agrāk esmu saskārusies ar nosodījumu, ka nespēju kontrolēt savas izjūtas. Tā nu mokos vainas apziņā, ka nevaru saņemties kļūt par māti, par ko sapņojām ar vīru, bet nekādi nevaru pārvarēt savas bailes. Jūtos nepilnvērtīga kā sieviete. Pašlaik nestrādāju, un līdzekļu lai apmeklētu psihologu nav. Esmu kā noslēgtā lokā, no kā neredzu izeju.
Kā man rīkoties, lai atbrīvotos no šīm bailēm?

Paldies!