Labdien!

Pusaudžu gados badojos un vēmu ārā ēdienu ar mērķi notievēt, tādā veidā iemācoties dzīvot badā. Ir pagājuši gandrīz 10 gadi, bet ir palicis izteikts riebums pret ēdienu. Man nekad nav apetītes, un par ēšanu atceros tikai tad, kad nāk ģībonis vai ''grauž'' vēderu. Tāpat esmu jutīga uz smakām, tai skaitā ēdiena smakām, kas man izraisa nelabu dūšu, īpaši no rītiem. Ir sajūta, ka pilnīgi nekas negaršo. Ieēst varu tikai griķus, dārzeņus zupās, riekstus un augļus. No piena produktiem vēders griežas. Ja sevi spiežu ēst vairāk nekā man kuņģī ''prasās'', mēdz izveidoties nepatika pret pilnīgi jebkādu ēdienu un tad burtiski dzeru tikai tējas un citronūdeni.

Vēlos piebilst, ka esmu 25 gadus veca sieviete - 160 cm, 40 kg. Pirmajā menstruāciju dienā ir tik slikti, ka bieži nokrītu bezsamaņā. Visus gadus dzeru dzelzi ar C vitamīnu, un pēdējos gados nav bijusi reize, kad, nododot asinis, hemoglobīns būtu normas līmenī. Cenšos ēst un vēlos pieņemties svarā, jo ikdienā nav spēka un sāp galva, bet sāk likties, ka bez palīdzības man vienkārši nesanāks.

Vai varat, lūdzu, ieteikt, pie kura ārsta vērsties? Varbūt ir zāles, kas veicina apetīti? Ģimenes ārsts nesaprot, ka man dabiski nesanāk ''vairāk ēst''.

Paldies!