Labdien!

Man ir paredzēta neliela operācija ar intravenozo narkozi - histerorezektoskopija. Bija jau viens mēģinājums, bet operāciju pārtrauca. Ir noteikts nākamais datums. Pirms pirmās operācijas lika izdzert oksidiazepāma (ja pareizi atceros nosaukumu) tableti. Neiedarbojās. Arī muskuļu relaksanti narkozes laikā neesot iedarbojušies kā paredzēts. Uz nākamo operācijas reizi meklēs citu pieeju. Nekādā veidā neapšaubu ārstu komandas profesionalitāti, diagnozi un izvēlēto ārstēšanas metodi. Nekad iepriekš mūžā man nav bijis saskares ar slimnīcām, nav dzerti nekādi medikamenti. Vienkārši nav slimots un nav bijusi vajadzība. Tāpēc pieļauju, ka varētu būt arī kāda netipiska reakcija un organisma pretestība. Tāpat man nav raksturīgas bailes vai uztraukums (nav bail no telpas, no instrumentiem, adatas duršanas vēnā, no tā, ka nepamodīšos vai pamodīšos operācijas laikā, ka procedūra varētu būt "briesmīga" utt.). Man pat šķiet interesanti, ko mediķi dara. Būtībā man ir vienalga - būt vai nebūt nomodā, aizmirst vai atcerēties notikušo. Protams, negribu ciest sāpes, bet nav tā, ka no tām baidītos. Ja ārstam vieglāk strādāt ar "aizmigušu miesu", man nav nekas pret narkozi. Neredzu vajadzību loģiskās lietās iejaukt kaut kādu man nesaprotamu emocionālo fonu. Nu ir man nestandarta un bezemociju uztvere.

Kad prasīju, kāpēc man jādzer tā tablete - teica, lai es nebaidītos un neuztrauktos. Bet es jau tāpat ne baidos, ne uztraucos. Kā manam ķermenim būtu jāreaģē, kas man būtu fiziski jāizjūt, kāds ir procesā pielietoto medikamentu darbības princips? Ko mediķu komanda fiziski grib "saņemt" uz operācijas galda? Mierīgu un paklausīgu pacientu (sevi) varu sagādāt arī bez tabletes. Varbūt ir kāda literatūra, ko varētu saistībā ar šo palasīt?

Paldies!