Klasesbiedri pastāvīgi apsmej - kā rīkoties?
Agrita 2019. gada 18. martā
Labdien!
Man ir 14 gadi. Gāju skolā, kurā bija 6 klases, tās pabeidzu ar lielu draugu skaitu - praktiski visi skolēni man bija vairāk vai mazāk draugi. Tomēr, mainot skolu un sākot iet 7. klasē, man bija grūti iejusties, jo sastrīdējos ar visu savu klasi, kurā ir 14 skolēni. Strīds notika caur saraksti, un sarakstē es, protams, nebiju tik kautrīga, kā runājot aci pret aci. Sarakstē es sarunāju visādas muļķības, kuras nožēloju, tāpēc klasesbiedriem atvainojos.
Kādu laiku mani apsmēja, bet, kad es sāku visu pieņemt un pasmējos, viss noklusa. Tomēr klases zēni izdomāja, ka no manis var "inficēties", un no manis mūk pa gabalu. Tas ilgst jau no decembra. Esmu par to runājusi ar klases meitenēm un atklājās, ka viņi joprojām mani apsmej par saraksti.
Tajā sarakstē es biju pajautājusi par tuberkulozes poti, ko iešpricēja skolā, lai zinātu, kam tā ir. Bet klases biedri uzreiz sadusmojās. Jā, es visu sabojāju un nespēju to labot ne pati, ne ar skolotāju, vecāku un psihologu palīdzību. Tādēļ es sāku kavēt skolu un radīju problēmas vecākiem.
Citreiz uz skolu negribās iet, jo ir grūtības ar mācībām, bet lielākoties es nevēlos piedzīvot apsmiešanu. Visvairāk man ir bail, ka tieši sporta stundās izmantos izdevību, lai mani apsmietu, jo sports man ļoti nepadodas, kā arī esmu ļoti neveikla. Kad ir brīvdienas, esmu pieradusi pie savas labās dzīves, kurā mani atbalsta māsa, bet tad, kad ir jāiet uz skolu, man ir bail atgriezties tur, kur mani neviens neaizstāv.
Es nevienam neesmu teikusi, bet man ir domas par pašnāvību, bet no darbības mani aptur mani daudzie talanti, kurus redzu tikai es, un zirgi, kas man ir mīļi, bet neviens mani neatbalsta tajā, ka gribu mācīties jāt. Man ir grūti dzīvot, bet es nevēlos beigt dzīvi, jo man ir tikai dzīves sākums. Nezinu, varbūt mani tā dzīve pārbauda, bet tas ir par traku, es nespēju to izturēt. Gribu zvanīt uz 116111, bet es nekad neesmu viena. Draudzene, kura ar mani gāja iepriekšējā skolā vienā klasē, ar mani vairs nedraudzējas, lai vai kā es censtos. Līdzko es vecākiem ieminos, ka labāk būtu izdarīt pašnāvību, nekā ciest, viņi mani neuztver nopietni. Tāpēc lūdzu Jums palīdzību. Jo es nevēlos beigt savu dzīvi 14 gados.
Paldies par atbildi jau iepriekš!
Atbildes:
-
2019. gada 20. martā
Labdien!
Man ļoti žēl, ka Tu tā jūties un tev ir tik smagi. Pusaudžu vecums ir sarežģīts laiks mūsu katra dzīvē, un nokļūšana apsmejamā lomā to padara vēl grūtāku. Jo nedrošāk jūties, jo vairāk citiem ir patika Tevi apsmiet. Tas, ko Tu raksti, ir ļoti nopietni, un tev noteikti nepieciešama palīdzība.
Kā saprotu, šobrīd Tavā pusē ir tikai māsa. Tomēr tas, ka mājās brīvdienās ir laba dzīve, nepalīdz, kad atkal jāiet uz skolu. Varbūt viņa var dot kādu labu praktisku padomu?
Tev ir 14 gadi, tādēļ vērsies pēc palīdzības pie vecākiem – pastāsti, ka klasē jūties nepieņemta un vēlies apmeklēt psihologu vai psihoterapeitu. Vai tas būtu Tev un Taviem vecākiem pieejams? Varbūt skolotāja (klases audzinātāja) varētu būt Tavā pusē? Katrā ziņā noteikti ir kāds, kuram Tu esi svarīga un kurš Tev gribētu palīdzēt. Iepriekšējā skolā klasesbiedri bija draudzīgāki un – viņi taču nekur nav pazuduši. Varbūt Tu vari ar viņiem atsākt komunicēt internetā vai klātienē? Meklē palīdzību un savējos, kur vien vari – centies sākt visu no jauna, parādīt savu raksturu un personību, kas Tev piemīt un ko Tu vari attīstīt. Ja Tev šķiet, ka šobrīd neviens ar Tevi negrib draudzēties, atceries – tā ik pa laikam jūtas visi pusaudži, pat ja to no malas nevar redzēt. Tas ir tikai šī brīža periods, kurš – Tu pati saproti – ka beigsies. Ja ir pavisam slikti, zvani uz uzticības tālruni vai raksti šeit.
Lai Tev izdodas!Inita Lēna Goldšteina, Goldšteinas I. ārsta - psihoterapeita prakse
-
2019. gada 20. martā
Labdien!
Tev noteikti ir nepieciešams atbalsts. Tu esi ilgi pacietusi situāciju, taču domas par pašnāvību liecina, ka spēka sāk pietrūkt. Tu nedrīksti turpināt palikt viena ar savām ciešanām. Tāpēc iedrošinu Tevi zvanīt uz Uzticības tālruni. Profesionāļi, kas tajā konsultē, spēs Tevi atbalstīt un kopā atradīsiet veiksmīgus risinājumus.
Mēģini vēl un vēl runāt ar saviem vecākiem un māsu, pastāsti, kā Tu jūties, kāpēc nevēlies iet uz skolu. Vecākiem ir jārunā ar klases audzinātāju. Ja skolā ir psihologs - uzticies viņam. Psihologam ir iespēja tieši iesaistīties, lai mainītu klases attieksmi un rīcību.
Izstāsti vecākiem, cik svarīgi Tev ir Tavi hobiji, un lūdz viņu atbalstu, lai varētu tos attīstīt. Tavi hobiji ir Tavs enerģijas avots un palīdzēs saglabāt līdzsvaru grūtos brīžos arī turpmāk.
Ja tomēr nevarēsi saņemt vecāku sapratni, tad lūdz iespēju saņemt psihologa konsultācijas. Tev var palīdzēt arī Tavs ģimenes ārsts, kurš noteikti ieteiks un pamatos vecākiem Tev nepieciešamo palīdzību.
Sadarbība ar psihologu Tev palīdzēs attīstīt veiksmīgākas komunikācijas prasmes ar vienaudžiem un vecākiem, stiprinās pašvērtējumu un iekšējos resursus, lai Tu atkal varētu just dzīvesprieku.Elīna Jeļena Zariņa Mg psych., klīniskā psiholoģe, "Klīnika Dzintari", SIA