Labdien!

Esmu 26 gadus jauna, taču ar depresiju un trauksmi sirgstu jau ilgāku laiku. Kad tā kļuva pavisam nekontrolējama (pirms aptuveni 3 gadiem), beidzot saņēmos apmeklēt psihiatru.

Sākumā izrakstīja zāles "Escitil", kas sākotnēji radīja pastiprinātāku trauksmi, taču jau pēc pāris nedēļām sajutu pirmos pozitīvos efektus, pēc tam ārste palielināja devu un, kādu laiku lietojot, iznākums bija ļoti pozitīvs. Trauksme bija daudz mērenāka, parādījās vēlme dzīvot, no rītiem celties, iet un darīt lietas un visādi citādi biju ļoti laimīga, ka ar pirmo mēģinājumu izdevās atrast pareizās zāles.

Diemžēl pēc nepilna gada tās pārstāja darboties. Stāvoklis atgriezās vecajās sliedēs. Vēlāk psihiatre izrakstīja "Paroxetin" un "Fluanxol", taču arī šī kombinācija neradīja vēlamo efektu. Turpinājās arī suicidālas domas.

Kādu laiku cietos un gaidīju, ka varbūt kas mainīsies, bet kad atkal jau stāvoklis bija tik slikts, ka nebija izturams, atkal vērsos pie ārsta. Šoreiz izrakstīja "Elify XR". Šīs zāles bija ļoti neveiksmīgas, jo ārkārtīgi palielināja suicidālas domas līdz pat ļoti satraucošam līmenim, tāpēc izlēmām neturpināt to lietošanu. Tā vietā izrakstīja "Duloxetin". Ar šīm zālēm nejutu ne īpašu enerģiju, ne dzīvessparu, taču stāvoklis bija paciešams pirmos 3 mēnešus un šķiet, ka arī pati sev centos iestāstīt, ka varbūt nav tik slikti, jo vismaz nevēlējos izdarīt pašnāvību un biju nogurusi eksperimentēt ar zālēm.

Pēc kādiem 4.5 mēnešiem vērsos pie ārstes atkal, sūdzoties par to, ka jūtu, ka depresija tomēr ir palikusi, jo nekas neizraisa prieku, ir apātija, vienaldzība pret lietām. No psihiatres saņēmu atbildi, ka esam tik daudz ko jau mēģinājuši, ka atkal mainīt zāles nav jēgas, jo stiprāku vairs nav, tāpēc tika pieņemts lēmums devu palielināt.

Šobrīd ar lielāku devu arī apātija ir vēl lielāka. Esmu arī strādājoša studente un pa virsu tam šobrīd ir sesijas laiks, kas pastiprina trauksmi, un tas, ka brīvdienās vēlos tikai nekustīgi gulēt un neko nedarīt, padara situāciju vēl sliktāku. Jāpiebilst, ka pēdējo mēnesi apmeklēju psihoterapeiti un arī viņa apstiprināja, ka depresija ir ļoti izteikta.

Šobrīd nezinu pie kā vērsties, jo jūtos izdegusi skolas un darba pienākumu priekšā, nogurusi no zāļu mainīšanas, baidos nenokārtot eksāmenus, jo visu laiku gribu tikai gulēt un atslēgties no ārpasaules, arī darbā pilnīga vienaldzība pret veicamajiem pienākumiem. Diemžēl neredzu jēgu vērsties pie savas līdzšinējās psihiatres, jo šķiet, ka esam iegājušas strupceļā. Pie cita psihiatra, kad mēģināju pierakstīties, ātrākais ir pēc 2.5 nedēļām. Šobrīd vienīgā izeja ir doties pie ģimenes ārstes, taču neesmu pārliecināta, ar ko viņa var līdzēt. Varbūt ir jēga no došanās uz dienas stacionāru, piemēram, klīnikā "Dzintari"? Jūtos arī neērti lūgt ārstam izziņu uz eksāmenu laiku, jo nevēlos radīt iespaidu, ka vēlos tikai no tiem izvairīties, taču šobrīd tiešām nejūtos spējīga neko nokārtot.

Paldies!