Labdien!

Kad gāju 1.-9. klasē, mani skolā kaitināja puikas, un bija tāda bērna domāšana - ja tev pasaka, piemēram, "Stulbene!", tu no tā "zīmoga" vari atbrīvoties, tikai apsaukājot pretī vai sadodot tam puikam. Bija dažādi gadījumi, kad kaut ko salauzu, kādu savainoju aizstāvoties. Mani neveda pie psihologa, neprasīja, kāpēc es tā uzvedos, vienkārši stāstīja vecākiem, cik es slikta, un viņi mmājās sodīja ar siksnu. Pēc tam uz internātu atbraucu stresaina, atkal kaut kas notika un bailēs atkal domāju, kas būs piektdien, pēc 2 nedēļām, kad atbrauks vecāki. Tā bija līdz 5. klasei, kad ar šaha figūriņām un šaha galdu klasesbiedram, kas nokaitināja, izraisīju smadzeņu satricinājumu. Viņu aizveda uz Vienības gatvi, bet mani uz bērnu Gaiļezera 7. (nervu) nodaļu. Lika dzert zāles (Buranilu, tad Depakinu), sakot, ka es esmu agresīva. Es negribēju, teicu, ka neesmu slima, taču ārsti lika.

Dakteris no bērnu slimnīcas sāka nākt uz mūsu skolu (Strazdumuižas internātvidusskolu) katru trešdienu, un pie viņa veda ne tikai palīgklašu bērnus, kam ir reāli traucējumi, bet arī parastos bērnus, ar kuriem nevarēja (vai necentās) tikt galā. Plašāk ir zināms gadījums ar meiteni Esteri, kura nogādāta slimnīcā ar zāļu pārdozēšanu.

Tagad esmu atkarīga no zālēm, un pamazām cenšos no šīs atkarības atbrīvoties. Ir grūtības aizmigt un dažreiz palieku dusmīga, bet to var izraudāt un ātri pāriet. Pierakstījos uz elektroencefologrāfiju, lai nu beidzot man pieaugušai pasaka - esmu slima vai nē. Ja neesmu, vai mani ārstējošos ārstus varēs kaut kā saukt pie atbildības par bērnu veselības bojāšanu skolā?