Labdien!

Jau kādus 2,5-3 mēnešus dažreiz parādās velkoša sajūta krūtīs - it kā vilktu uz sāniem, no sirds prom, it kā kaut kas spiestos. Citreiz ir bijis tā, ka kaut kas noraustas krūtīs. Pirmā doma bija, ka asinsvadi aizdambējas un tad atiet vaļā. Bet laikam jau to tā nejūt; droši vien, ka tas ir bijis muskulis.
Šīs sajūtas parādījās vasaras beigās. Sāpju kā tādu nav, it kā nav (varbūt kādreiz parādās nedaudz dedzinošanas sāpes mugurā), pārsvarā ir vilkšana un stiepšana. Tā kā tas ir sirds apvidū, tad ir bailes, vai nav kaut kas saistīts ar sirdi vai asinsvadiem. Kadu laiku stiepšana un vilkšana bija pazudusi, bet pēc īslaicīgas zāļu lietošanas (Betabloc) vispirms parādījās tāds kā nelabums sirdī (vienā punktā), pēc Betabloc pārtraukšanas tas ir pazudis, bet parādījās stiepšana. Liekas, ka biežāk tā rodas sēžot, bet samazinās vai pazūd kustoties, lai gan ne vienmēr tā ir.

Līdz šim biju vedis mazkustīgu dzīvesveidu, tagad metu nost lieko svaru, katru dienu kaut kur staigāju, vairāk daru mājasdarbus, izvairos no smagumu cilāšanas. Cenšus drusku pavingrot. Ir nedaudz paaugstināts asinspiediens, kuru tagad ir izdevies dabūt zem 140-135/90-80 (gan ar nedaudz zālēm, gan dzīvesveida maiņu).

Esmu vīrietis, nedaudz virs 30 gadiem.

Ir taisīti visādi izmeklējumi. Kardiogramma normāla (tikai paātrināts sirds ritms), Holterī ir nedaudz (zem 10) ekstrasistoles un sīnusu aritmija naktī (neesot nekas slikts). Ehokardiogrāfā ir nedaudz palielināta kreisais sirds priekškambaris (laikam), pārējais arī it kā normas robežās. Galvas asinsvados ateroskleroze pie normas augšejās robežas. Vēl ir palikusi koronogrāfija un angiogrāfija (kas var neizdoties sirds ātruma dēļ) un slodzes testi (no kuriem ir bailes).

Kas tas varētu būt? Brīžiem liekas, ka stenokardija, jo tā var būt ne tikai ar sāpēm, bet ar vilkšanu. Bet no otras puses visi raksta, ka stenokardija esot lēkmju veidā. Man stiepšanās sajūta var ilgt stundām un nav tik intensīva. Arī veģetatīvā distonija taču ir lēkmju veidā un parasti ir intensīva.

Lielākas bailes ir par to, ka tā varētu būs sirds vai asinsvadi. Sajūta, kad tā uznāk, reāli rada nepatiku dzīvot un bezcerību. Agrāk likās, ka jūra ir līdz ceļiem, drosmīgi varēja darīta daudzas lietas (mācīties, biroja darbs). Tagad sanāk dažreiz tam visam atmest ar roku, kļūt pieticīgākam (bet mūsdienu konkurences apstākļos tā nedrīkst).

Kas tas ir? Kā to ārstēt? Vēl ir palikuši divi sirds izmeklējumi, bet gribētos saprast jau tagad. Citas vainas varētu pieciest un ārstēt, bet ja, nedod Dievs, tā ir sirds, tad gan ir traģiski.