Labdien!

Vīrs ir pilnībā atkarīgs no savas mammas - paklausa kā sunītis. Viņa ir noteicēja mūsu ģimenē, t.i., diktē, ko darīt, kur braukt, ko pirkt, ko taisīt vakariņās, kā bērnus audzināt utt. Vīra māte nosaka, kas ir pareizi, kas nav. Vīraprāt, mammai, protams, drīkst mani arī izsmiet. Lai ko es darītu, nekas nav viņai pa prātam. Lai gan manas domas dažreiz sakrīt ar vīramātes uzskatiem, vīrs ņems to vērā tikai tad, kad pateiks to viņa mamma. Ja, piemēram, vēlos krizēt mammas izteikumus, vīrs sāk draudēt: "Vēlies saņemt ar kāju vai dūri pa galvu, norauties?"

Mēs ar vīru ļoti ilgi cīnījāmies, lai tiktu pie bērniņa: veicām neskaitāmas analīzes, piedzīvoju spontānos abortus. Līdz beidzot pienāca diena, kad nāca pasaulē ilgi gaidītais bērninš. Veica ķeizargriezienu, jo, pirmkārt, gulēja ar galviņu augšā, otrkārt, lai dzemdību laikā netraumētu mazuli. Ilgas gaidības, asiņošana, grūtniecība, deviņus mēnešus lietoju zāles grūtniecības laikā. Tagad viss ir kārtībā, vienīgi mazliet ir traucēta gaita. Vīramāte, lai mani sāpinātu vai man ieriebtu, sacīja, ka neesmu spējusi pat piedzemdēt bērnu. Izstāstīju to vīram ar domu, ka viņš mani, mūsu ģimeni aizstāvēs. Pretēji gaidītajam, viņš piekrita mātei un sāka man pārmest. Sacīja, ka esmu "sūds - miesa, no kuras tika izgriezts bērniņš". To dzirdēt bija un ir ļoti sāpīgi.

Šādas situācijas piedzīvoju bieži. Kā man tikt galā ar esošo stāvokli? Kā iestāstīt vīram, ka viņa mamma nav vienīgā sieviete uz pasaules, kura būtu jāuzklausa.