Labdien!
Nezinu, vai šī problēma vispār ir problēma, bet tā man traucē dzīvot. Pirms pusgada satiku vīrieti, kuru jaunībā ļoti mīlēju, ir arī dēls no viņa. 16 gadus mums nebija gandrīz nekādu kontaktu, kaut gan vienmēr esmu centusies ar viņu sazināties un satikt. Dēlu viņš atzina tikai tagad, jo līdzība ir acīm redzama. Puika par savu tēvu uzskata manu tagadējo vīru, par īsto tēvu pat nenojauš. Ar vīru mums ir kopīgi 2 dēli. Tātad pēc tikšanās ar šo vīrieti esmu palikusi, pat nezinu kāda. Bet ne par ko citu vairs nespēju domāt, tikai par viņu - no rīta pamostoties, vakarā aizmiegot, pa dienu darbā, visur un visu laiku. Domāju, kā būtu, ja mēs būtu kopā. Atceros viņa acis, lūpas, smaržu utt... Man ir tik grūti. Ar prātu es saprotu, ka man ir ģimene, ka jābūt pateicīgai par to, kas man ir dots. Bet sirds kā traka sauc pēc viņa. Tas jau sāk līdzināties apmātībai. Ziniet, un es jūtu, ka sirds sāp jau tīri fiziski. Es nezinu, ko man darīt. Nespēju atvairīt šīs domas.