Labdien!

Vai ir iespējams tikt vaļā no mazvērtības kompleksiem?
Man jau kopš agras bērnības tika "borēts", ka esmu pārāk tāda vai pārāk šitāda, vienmēr kaut kas par maz vai par daudz. Skolā, mājās, uz ielas. Ja agrāk dzīvoju neapzinoties, ka ir kāda problēma, bet vismaz mierā ar sevi, jo tam ticēju, ko man teica un pieņēmu kā savu normu, tad tagad apzinoties, ka ir problēma - mokos, jo nedz tieku vaļā no tās, nedz arī spēju sadzīvot ar to.

Pašā sākumā jau izgāju cauri visām tām stadijām, kad sapratu, ka tas viss tā nav un, ka ar mani viss ir kārtībā, cik nu tas ar cilvēku tā var būt. Esmu piedzīvojusi arī raksturīgos sēru un depresijas periodus. Esmu gājusi pie psihoterapeitiem un psihologiem, ir bijis pat jāpadzer zālītes, jo bija pavisam traki periodi. Kamēr kaut cik nostabilizējos.
Esmu mēģinājusi lasīt daudz par to un kaut kā censties sev palīdzēt, taču attiecībās ar cilvēkiem, vīriešiem (te vēl komplektā nāk tas, ka uzaugu bez tēva) tas arvien uzpeld, brīžiem pilnīgi neticās cik slima tā domāšana var būt. Es pat nezinu, kas to visu padara vēl grūtāku, šķiet, ka tas, ka to apzinos, ka ir manī gan šis "veselīgi" domājošais, gan "slimīgi" domājošais cilvēks. Vai tiešām tā informācija ir tik dziļi iesēdusies, ka tagad visu mūžu būs jādzīvo vienās cīņās ar sevi.
Jo godīgi sakot, par to, ka esmu skaista, gudra u.tml., es uzzināju stipri vēlu un no citiem cilvēkiem. Un vēl joprojām es nevaru šo informāciju uzņemt sevī tā, lai tā kļūtu par manu identitāti.

Psihologu apmeklēt es nevaru atļauties. Mācos sadzīvot ar šo sašķeltību kaut kā to līdzsvarot, lai kritumi nebūtu tik izteikti, bet ikdienā brīžiem nākas iziet cauri personīgajai ellei, sākot jau ar problēmu saģērbties un iziešanu no mājas, jo nepatīku sev, tur par resnu, tur par greizu, tas par īsu, nekas nav labi. Pārģērbjos 10 reizes, izraudos, jo saprotu, ka problēma ir tikai un vienīgi galvā un apģērbs to neatrisinās. Vai ir iespējams no tā vispār tikt vaļā?

Paldies!