Labdien,

Vēlos uzdot jautājumu par neverbālo komunikāciju.

Es esmu no tiem cilvēkiem, kas neskatās otram cilvēkam acīs, kad satiekās, sasveicinās, sarunājas u.c. Neskatos un viss. Es varu skatīties jebkur, kaut uz zeķēm, lai tikai nebūtu jāskatās acīs. Tam nav nekāda sakara ar melošanu, es vienkārši nespēju.

Grūti paskaidrot, bet retajās reizēs, kad nejauši sanāk saskatīties, sajūtos tāda enerģiski vāja, jūtos kaila. Pārņem tāda dīvaina, nepatīkama sajūta. Es ļoti labi saprotu, ka lieku justies nelāgi citiem ar šo savu neskatīšanos acīs un līdz ar to arī pati jūtos vainīga.

Cilvēki to ļoti ātri ievēro. Tie, kas nepajautā ziņkārības vadīti, uzskata, ka es meloju, man ir kas slēpjams un, protams, komunikācija uzreiz neveidojas, kaut arī iesākumā es cilvēkam esmu patikusi, bet tiklīdz ievēro šo manu netikumu, tā viss noplok.

Savukārt tie, kuri pajautā, kāpēc ir tā, uzreiz norobežojas, kad pastāstu, ka man tā vienkārši ir. Es vienmēr paskaidroju, ka tas nav saistīts ar melošanu vai kādu citu negatīvu īpašību, bet tāpat.

Jūtu, ka otram kaut kas "aizveras" un cilvēks uz mani skatās savādāk, norobežojas. To visu var saprast, arī es justos nelāgi viņu vietā. Šī problēma sagādā lielas grūtības un veido sienu starp mani un līdzcilvēkiem.

Vai šo problēmu ir iespējams atrisināt pašas spēkiem? Ar ko sākt?