Cik liela uzmanība ir jāpievērš sajūtai, ka neatrodos īstajā vietā savā dzīvē?
vesma 2010. gada 8. novembrī
Labdien,
sakiet, lūdzu, cik liela uzmanība ir jāpievērš sajūtai, ka neatrodos īstajā vietā savā dzīvē? Varbūt tā ir tikai ilūzija, kas dzīvo manā prātā un kas negrib pieņemt realitāti?
Nav tāda īsta prieka dzīvē, it kā strupceļš. Un vēl- diemžēl nav mīlestības pret otro pusi, ar kuru mums ir kopīgi bērni. Kaut kā neveiksmīgi viss sakārtojies. Ir tāda sajūta, it kā kādreiz nemaz nezināu, kas tad īsti ir mīlestība, tāda sveša lieta likās.
Varbūt bērnības trauma? Es uzaugu pie audžutēva, apstākļi bija neapskaužami- dzeršana un visas no tā izrietošās sekas.
Paldies.
Atbildes:
-
2012. gada 1. martā
Labdien,
atbildot tieši uz Jūsu jautājumu, tam ir jāpievērš liela uzmanība.
Šis jautājums sevī ietver divas daļas.
1) vai es atrodos tajā vietā, vidē, kur es patiesībā vēlos būt? 2) vai es šajā esošajā vietā daru, uzdrošinos darīt; jūtu, uzdrošinos just, redzēt dzirdēt utt, to, ko patiesībā ar savu sirdi vēlos.
Mēs esam tik veseli - psihiski, cik spējam būt laimīgi realitātē. Jebkurā gadījumā strupceļa sajūta liecina par zināmu "revolūciju", par izmaiņām, kas ir neizbēgamas.
Izskatās, ka Jūs vairs nespējat un negribat samierināties ar sevis paša apspiešanu, nepiepildījuma un pat tukšuma sajūtu.
Beidzot ir nobriedis laiks ieklausīties sevī, uzņemties atbildību par sevi īsto, nevis tādu, kā vajag būt. Protams, ir saikne starp pašreizējo stāvokli un bērnības traumām. Augot nedrošībā, bailēs, pazemojumos, bērns, lai izdzīvotu, ir spiests pakļauties, apspiest sevi, pielāgoties un iemācās sevis mazvērtības sajūtu.
Tomēr, cik noprotu, Jums vairs nav septiņi gadi un arī ne septiņpadsmit, tagad Jums ir krietni vairāk pieredzes, zināšanu un resursu, lai dotu pats sev atzinību, vērtību un mīlestību, neatkarīgi no vecākiem, dzīvesdrauga u.c.
Es Jums ieteiktu saņemt psihologa vai psihoterapeita palīdzību, ar nolūku veiksmīgāk apzināties savas vēlmes un resursus.Elīna Zariņa, "Klīnika Dzintari", SIA