Labdien,

netieku galā ar savu dzīvi.

Ir draugs nu jau desmit gadus. Taisnības labad jāsaka, kā sākām, ļoti jauniņi braukājām ciemos viens pie otra, bet dzīvē izvērtās tā, ka tomēr beigu beigās nesanāca dzīvot vienā vietā, un atkal braukājam.

Man šis modelis nomāc, raudu, krītu izmisumā, bet izšķirties grūti, jo pa šiem gadiem sarasts. Esam kopā izgājuši cauri ugunij un ūdenim. Runājam, bet draugs vienmēr nostāda visu tā, kuram šajos laikos vieglāk, iedzen mani galīgā izmisumā, ka nav iespējas, nav variantu, jāpaciešas utt. Tas mani var traku padarīt.

Nav tā, ka viņu nemīlu. Tāpēc, ka mīlu, esmu visus šos gadus pacietusies, piedevusi daudz, ko nevajag piedot, bijusi uzticama, jo esmu tāds cilvēks. Dzimtā, vecāku ģimenē ir tāds paraugs. Bet tagad visu izvērtējot ar pieaugušas sievietes acīm, saprotu, ka tas nav tas ko vēlos, draugs man nesniedz ģimeni, nebildina mani, mums nav bērniņa, kaut to ļoti vēlos (ir bijis smags trieciens - esam vienu bērniņu zaudējuši).

Draugam ir arī alkohola problēmas ko viņš neatzīst. Es esmu sākusi nedzīvot kā līdzatkarīgā, agrāk ļoti pārdzīvoju katra viņa uzvedību, dzeršanu, cerēju izmainīt, aptekāju, uztraucos sargāju.

Tagad pilnveidoju pati sevi. Bet kā es varu būt laimīga, ja man nav pilnvērtīgas attiecības, ja nesaņemu to ko vēlos, ja visu laiku piedodu līdz nākamajai reizei, ciešu, apmānu sevi, ceru. Kā lai izraujos no visa apburtā loka, kā lai izmainu savu dzīvi?

Daudz lūdzos, es vēlos mainīt savu dzīvi. Un vēlētos, lai draugs arī mainās, visa tā mīļā un labā vārdā, kas ir mūsu starpā, bet ja viņš to neprot atrast sevī, spēku izšķirties un veidot jaunas un pilnvērtīgas attiecības. Bez alkoholisma. Ar sarunām. Ar izpratni pret otra garīgajām vajadzībām, izpratni par ģimeni.

Reizēm man vispār vairs nav spēka dzīvot, man cilvēki liekas tik vienaldzīgi viens pret otru, visi skrien un rauš, bet uz kurieni mēs skrienam? Kam tas vajadzīgs?

Darbā arī jūtos izsmelta, jo vēlos pati strādāt, nodibināt savu sia, būt īpašniece, bet tam man trūkst līdzekļu. Savā sirdī esmu brīvdomātāja un man kaitina priekšnieku - padoto attiecības, sabiedrības normas. Gribu būt es pati un brīva, materiāli stabilāka, lai varu atļauties nestrādāt to, kas nepatīk.

Vēl man kaitina sevī, ka vēlos visiem izpatiki, būt laba. Un ko par mani citi padomās. Daudz ko neatļaujos un uztraucos. Ciešu no mazvērtības kompleksiem, kaut esmu stipri piestrādājusi pie sava pašvērtējuma.

Jūtos vainīga, ja iedomājos, ko citi no manis sagaida, bet to nedaru, piemēram, neapciemoju kādu radinieku, tāpēc izjūtu diskomfortu, ka vienkārši guļu mājās.

Vēlos dzīvot ideālā un pareizā pasaulē, bet tādas nav. Es visu saprotu ar prātu, bet kā lai reāli izmainu savu dzīvi? To nezinu un pati dusmojos uz sevi.