Ko tas varētu nozīmēt, ka mans bērns šādi uzvedas?
Žanete 2010. gada 3. februāri
Labdien!
Manam dēlam ir 5 gadi. Mēs tikai nesen sākām dārziņā iet. Audzinātāja man stāsta, ka mans dēls negrib iesaistīties dažādās nodarbēs, spēlēs, rotaļās un fizkultūrā. Mājās ar tāpat ir. Ja viņu mēģina iesaistīt, tad viņš paliek dusmīgs un draud visādi izrēķināties. Viņam ir brālis 3 gadi. Ar brāli viņš ar nelabprāt spēlējas. Viņš tik savā nodabā sēž un novēro. Un pierunāt ar ir grūti. Ko tas varētu nozīmēt? Un kā man rīkoties?
Atbildes:
-
2012. gada 28. maijā
Bērns nevēlas iet uz bērnudārzu. Bērna protests pret iešanu uz bērnudārzu var izpausties dažādi: kā nevēlēšanās no rīta mosties, kā sūdzības par sāpēm vēderā, arī kā sūdzības par ”ļaunajiem” audzinātājiem un grupiņas biedriem. Ieklausāties bērnā un izrunājaties par situāciju bērnudārzā ar audzinātājiem. Bērns vērsīsies biežāk pie jums pēc palīdzības, ja redzēs, ka jūs pret viņa pārdzīvojumiem izturēsieties nopietni. Varbūt bērns regresē, jo ģimenē ienācis brālītis vai māsiņa. Kā mazināt šķiršanās trauksmi? Pirms bērnu piekarstat bērnudārzā, vēlams bērnu pāris reižu turp aizvest, lai pārliecinātos, vai bērnam tur patiks. Aprunājaties ar audzinātājiem, noskaidrojat viņu attieksmi un uzskatus par audzināšanu un apmācības iespējām. Laiku pa laikam atstājat bērnu kopā ar kādu no radiniekiem, lai bērns mācītos pierast pie tā, ka jūs visu laiku nebūsiet blakām. Nesakāt, ka ”vajag iet”, bet sakāt, ka ”ir laiks” iet uz bērnudārzu. Nesakāt sev:”Kas ar viņu notiek? Viņš ir kaprīzs visu laiku.” Pārspīlējot jūs satraucaties vēl vairāk un iedzenat sevi stūrī. Labāk sakāt:”Es saprotu to, ka bērns vēlas palikt mājās. Man arī reizēm nekur negribas iet.” Bērns labprātāk klausīs jums, ja sapratīsiet viņu. Nesakāt sev:”Es jūtos vainīga par to, ka man ir jāstrādā, un bērnam ir jāiet uz bērnudārzu.” Vainas sajūta, ka jums jāstrādā nepalīdzēs mazināt šķiršanās trauksmi. Vainas sajūta parādās tad, kad jums liekas, ka esat izdarījusi ko nepareizi. Jums jāsaprot, ka bērns iet uz bērnudārzu visas ģimenes labklājības dēļ. Neuzveliet savu vainas sajūtu bērnam. Labāk sakāt:” Kaut gan es skumstu pēc viņa, kad viņš atrodas dārziņā, esmu priecīga, ka ir radusies iespēja bērnam to nodrošināt.” Pasakoties liktenim par iespēju bērnu vest uz bērnudārzu, jūs bērnam nodosiet savu labo garastāvokli. Entuziasms ir pielīpošs. Nesakat sev:”Ko padomās audzinātāji, ja nu gadījumā es nespēšu bērnu atvest uz dārziņu?” Daudzas bažas sākas ar ”ko...ja”, kas noved pie bezgalīgiem spriedelējumiem par to, kas varētu notikt, ja jūs situāciju nespēsiet kontrolēt. Labāk sakiet:”Mans uzdevums ir ieinteresēt bērnu iet uz dārziņu.” Koncentrēšanās uz izvirzīto mērķi mazinās bērna pretošanos. Nesakāt sev:”Es vairs ilgāk nespēju dzirdēt viņu raudam, labāk es atļaušu palikt viņam mājās.” Jūsu padošanās bērnam iemācīs to, ka ar asarām un kaprīzēm var panākt savu. Labāk sakāt:”Bērna nevēlēšanās iet uz bērnudārzu vēl nenozīmē, ka viņš negrib mācīties.” Skatieties uz problēmu ar perspektīvu. Bērniem bieži vien nenākas viegli pierast pie bērnudārza. Dialogs ar bērnu. Nevajag kaunināt bērnu. Nesakāt: ”Ko tas nozīmē, ka tu nevēlies iet uz bērnudārzu? Es maksāju naudu, lai tu ietu uz turieni.” Atgādinot bērnam to, ka jūs viņa dēļ ko upurējat, un ja jūs kaunu izmantojat kā stimulu paklausīt- problēma netiek atrisināta. Bērns tikai apvainosies un dusmosies uz jums. Labāk pajautāt :”Pastāsti lūdzu, kādēļ tu nevēlies iet uz bērnudārzu?” Izjautājot bērnu par viņa bažam un bailēm, jūs varēsiet noskaidrot problēmas cēloni un likvidēt to. Nevajag pieprasīt:”Gribi tu vai negribi, bet tu iesi uz bērnudārzu. Taisies tūlīt pat!” Jūsu bezjūtība tikai parādīs bērnam, ka viņa pārdzīvojumi jums ir vienaldzīgi. Labāk sakāt:”Iedomājies cik jautri tev būs dārziņā! Ja neiesi, tu to visu palaidīsi garām.” Palīdzot bērnam koncentrēties uz priecīgiem nākotnes notikumiem, jūs palīdzēsiet aizmirst par šī brīža problēmu. Tas palīdzēs bērnam paskatīties uz situāciju no cita skata punkta. Nevajag teikt:”Labi, paliec mājās. Tu vispār vari neiet uz bērnudārzu. Man vienalga.” Redzot jūsu vienaldzību, bērns iemācīsies sastopoties ar grūtībām nolaist rokas un pret notiekošo arī izturēties ar vienaldzību. Saglabājat pozitīvu gaisotni, sakat:”Šodien ir darba diena. Es iešu uz darbu, bet tu uz bērnudārzu. Satiksimies vakarā, kad abi būsim pārradušies mājās.” Pozitīva attieksme pret šķiršanos palīdzēs vieglāk to izturēt. Bērns jutīs jūsu līdzcietību un zinās, ka jums ir kas kopīgs: nepieciešamība katram darīt savu darbu. Nevajag bērnu uzpirkt:”Ja tu šodien iesi uz bērnudārzu, es tev nopirkšu jaunu rotaļlietu.” Uzpērkot bērnu, jūs iemācīsiet bērnam par paklausību gaidīt materiālu atlīdzību, tajā vietā, lai bērnā radītu iekšēju motivāciju doties uz bērnudārzu, lai izjustu saskarsmes prieku ar citiem bērniem un audzinātājiem.” Labāk cenšaties vienoties:”Es zinu, ka tu šodien vēlies likt puzli. Kad aiziesi uz bērnudārzu, tad palūdz audzinātājai atļauju salikt mozaīku.” Nevajag draudēt, nesakāt:”Tu izaugsi par muļķi, ja neiesi uz bērnudārzu.” Tamlīdzīgi izteicieni tikai pastiprinās bērna nevēlēšanos iet uz bērnudārzu. Labāk atgādiniet bērnam par noteikumiem, sakāt:”Es saprotu, ka tu šodien gribi palikt mājās, bet pirmdienās, trešdienās un piektdienās tu ej uz bērnudārzu. Šodien ir trešdiena, tāpēc lūdzu gatavojies.” Atgādinot par noteikumiem, jūs parādīsiet, ka pārdzīvojat par bērnu, pie kam turaties arī pie noteikumu pildīšanas. Ja audzinātājas atļauj, var no mājām uz bērnudārzu iedot līdzi arī kādu mīļu rotaļlietu. Māsu un brāļu sāncensība. Negadās nemaz tik reti, ka atgriežoties mājās pēc nogurdinošas darbadienas, jau priekšnamā dzirdamas ķildīgas balsis. Ko šādā situācijā darīt? Kāpt atpakaļ mašīnā un doties uz kādu vietu, kur stresa līmenis būtu ievērojami mazāks, vai arī paslēpties vannas istabā, līdz abas strīdīgās puses būs nomierinājušās? Uzkliegt bērniem tieši tāpat, kā tie pirms brīža kliedza viens uz otru? Brāļi un māsas vienmēr savā starpā ķildojas. Audzināšanas mērķis šādā situācijā ir apturēt agresiju, nomierināt bērnus tiktāl, lai varētu ar tiem aprunāties, pamācot, kā samilzušās problēmas iespējams atrisināt ari mierīgā ceļā. Uzreiz vecākiem tomēr nevajadzētu iejaukties, ja vien bērni negrasās viens otru savainot. Arī izdzirdot kādu no bērniem raudam, pagaidāt dažas sekundes. Pilnīgi iespējams, ka savas savstarpējās attiecības tie spēs nokārtot arī bez vecāku iejaukšanās. Tikai pēc nelielas pauzes pajautājat: ”Bērni, es ceru, ka ar jums viss ir kārtībā.” ”Vai gribat, lai es palīdzu izšķirt, kuram no jums taisnība?” Ja atbilde ir apstiprinoša, vecāks drīkst uzņemties pieaicināta šķīrējtiesneša lomu. Turpretī, ja atbilde ir noraidoša, vecākiem strīdā iejaukties nevajadzētu, ļaujot bērniem pašiem tikt galā. Vairumā gadījumu konfliktsituāciju izraisījuši tādi iegansti kā savstarpēja apsaukāšanās, pašcieņas aizskārums vai netaisnīga un negodīga rīcība. Pirmais, kas vecākiem šada situācijā darāms, ir konkretizēt problēmu. ”Jūs strīdaties par to, kurš filmas laika sēdēs atpūtas krēslā. Bet kāpēc jums liekas, ka jums vispār ir tiesības sēdēt šai krēslā?” Otrais solis būtu padomāt par iespējamiem problēmas risinājuma variantiem.”Jāni, tev dosim vārdu pirmajam. Kā tu varētu māsas pārliecināt, ka šī vieta pienāktos tev?” Trešais solis būtu vienoties par kompromisa variantu, kurš būtu pieņemams visiem. ”Labi, Jāni, pusstundu atpūtas krēslā sēdēsi tu, bet nākamo pusstundu tajā sēdēs Liene. Sarunāts?” Ja bērni ir sakāvušies, tad ķīviņa iemeslu uzreiz visticamāk neizdosies uzzināt. ”Es nezinu, kas šeit notika, bet zinu to, ka mūsu ģimenē ir likums: nedarīt pāri otram. To jūs esat pārkāpuši un tāpēc pašlaik nevarat vairs būt kopā. Uldi, tu ej uz istabas vienu stūri, bet tu ,Andri, uz otru. Pēc piecām minūtēm jūs varēsiet atkal būt kopā, bet tikai tādā gadījumā, ja vairs nedarīsiet viens otram pāri.” Ja jau vecākiem ir lemts būt arī skolotājiem, tad labāk mazāk teoretizēt, bet vairāk darīt. ”Tagad paskatīsimies, kā esat iegaumējuši trīs soļus, kādi ejami, lai problēmu atrisinātu bez naida. Mēģiniet to atrisināt, bet es būšu tepat, ja jums būs vajadzīga palīdzība.” Vēl labāk būtu, ja bērni to darītu labā noskaņojumā. Tā būtu iespējams konfliktsituāciju ne tikai izrunāt, bet arī izspēlēt, mierīgi padomājot par tās atrisinājuma iespējamiem variantiem. Tā šī mācībstunda varētu pārtapt aizraujošā rotaļā. Vecākiem vajadzētu uzmanīties, lai nejauši nekļūtu par vienas strīdīgās puses aizstāvi. Brāļi un māsas lieliski prot cits citu nemanāmi izprovocēt, paši sevi vērotājam no malas iztēlojot kā vispilnīgāko nevainības iemiesojumu. ”Es, protams, nezinu kurš to visu iesāka, bet es ceru, ka jūs pratīsiet visu nokārtot bez savstarpējiem apvainojumiem.” Reizēm lietderīgi mainīt ierasto vidi, lai konfliktu noregulētu mierīgā ceļā. ”Es gribu, lai jūs abi apsēstos pie virtuves galda un paliktu tur tik ilgi, līdz būsiet beiguši strīdēties.” Vides maiņa palīdz izkliedēt spriedzi. Ja ģimenē ir vairāki bērni, kas visi kā viens vēlas rotaļāties ar kādu noteiktu rotaļlietu, tad rotaļu laiku ar kādu var noteikt taimeris. Tā mazināsies dusmas pret pieaugušo. Vecākiem nekad nevajadzētu laist garām izdevību bērnus rosināt padomāt par iespējamiem problēmas risinājuma variantiem. Ja bērna rīcība bijusi uzslavas vērta, to nedrīkst atstāt neievērotu. ”Fantastiski! Es atstāju jūs te sēžam, un jūs esat savu strīdu noregulējuši. Man prieks par jums.” Konfliktsituācijas gadījumā vecākiem vienmēr vajadzētu paraudzīties uz problēmu cēloniem, kas slēpjas dziļāk. Iespējams, ka bērnu raižu cēlonis meklējams ārpus ģimenes.Varbūt skolā gadījies kas nepatīkams. Varbūt piedzīvots komandas zaudējums sportā. Varbūt labākā draudzene vai draugs pārvākusies dzīvot uz citu vietu. Varbūt nesaskaņas valda pašu vecāku starpā. Jo saspringtākas un naidīgākas attiecības ir pašu vecāku starpā, jo lielāka varbūtība, ka savu sakrājušos spriedzi bērni izlādēs mēģinājumā noregulēt savas domstarpības. Ja vecākiem rodas aizdomas par kādu dziļāk apslēptu cēloni, vajadzētu aprunāties ar bērnu bez citu cilvēku klātbūtnes. ”Es zinu, ka māsa tev neliek mieru. Bet man liekas, vairāk tu esi noskumis tāpēc, ka vecmāmiņa vēl aizvien atrodas slimnīcā. Nāc, aprunāsimies.” Konfliktu var izbeigt nostājoties bērnu starpā sakot:”Viss.Pietiek.” Par notiekošo neizsakat nekādus komentārus. Pēc kārtas katram bērnam pajautājat :”Pastāsti, kas notika.” Kad visi būs pateikuši savas domas varat meklēt risinājumu:”Nu tā, ko tagad darīsim?” Nevajag nostāties kāda pusē. Ja bērni ir gribējuši jūsu uzmanību, tad to nedabūjot konflikts izbeigsies pats no sevis. Mācat vecāko bērnu iet projām, nevis uzreiz skriet pie vecākiem sūdzēties, kad mazākais traucē vai dara pāri. Vecākais bērns var teikt :”Es nerotaļāšos ar tevi, ja tu turpināsi mani mocīt” un tūlīt pat iet uz citu telpu un aiztaisīt durvis. Ja strīds izcēlies dēļ rotaļlietas, tad var to arī paņemt projām. ”Es paņemšu šo vilcienu projām, dabūsiet to atpakaļ, kad būsit atrisinājuši savu problēmu tā, ka abi būsiet apmierināti.” Bērni ļoti nevēlas dalīties ar savām rotaļlietām. ”Šis rotaļu lācītis nepieder tev. Atdosim to atpakaļ Annai un pajautāsim viņai, vai pienāks laiks ar to paspēlēties arī tev. Manuprāt Anna varētu uz dažām minūtēm to atļaut.” Reizēm var teikt:”Es nezinu, kas šeit ir noticis, un negribu to zināt. Es vairs nespēju izturēt to troksni un kliegšanu, tāpēc es eju uz savu istabu-tur ir klusāks.” Ļoti bieži pēcāk jūs dzirdēsiet pēdu dipoņu un bērni klauvējot pie jūsu istabas durvīm teiks:”Mēs visu nokārtojām. Atļauj mums, lūdzu ienākt istabā.” Visbeidzot konfliktsituāciju var arī neteikt neko. Skolas vecuma bērni reizēm ļoti veiksmīgi prot konfliktus atrisināt draugu lokā. Tādās reizēs vecākiem ieteicams sakost zobus, lēni noskaitīt līdz desmit un pārliecināties, ka bērni spēj tikt galā arī bez vecāku iejaukšanās. Nu ko tur lai saka? Tas ir vislabākais risinājums. Ko labāk neteikt? ”Vai es jums neesmu teikusi, lai jūs neplēšaties? Vai, jūs, bērni, kādreiz iemācīsieties savā starpā mierīgi sadzīvot? Ko es jums pirms trim minūtēm teicu?” Šādas frāzes biežāk vai retāk nākas teikt ikvienam vecākam, lai gan tās nav īpaši iedarbīgas. Ar tām iespējams konfliktsituāciju uz neilgu laiku apslāpēt, bet tās bērnu nemāca rast problēmas risinājumu. Nebūtu ieteicams likt bērnam atvainoties otra priekšā, tas nenotiks patiesi, jo vairumā gadījumu bērni nenožēlo izdarīto. Labāk teikt:”Tu nodarīji pāri savam brālim un viņam sāpēja. Tagad tev ir jāatrod veids, kā likt brālim justies labāk. Tu vari atnest viņam mīļāko rotaļlietu vai kopā paskatīties bilžu grāmatu.” ”Kurš to iesāka?” Vēl nekad visā vecāku-bērnu attiecību pastāvēšanas vēsturē nav bijis gadījuma, kad uz šādu jautajumu kāds bērns būtu sniedzis precīzu atbildi. ”Tu esi vecākais, tāpēc tev jāzin labāk.” Jā, vecākie bērni tiešām zin un saprot vairāk, bet ar šo repliku jūs noniecināsiet vecākā jūtas un īpašības un jaunākajos izraisīsiet dusmas un skaudību. Nevajag arī teikt:”Viņš taču neko nesaprot, jo ir pavisam mazs.” Labāk sakat: ”Nu re, ko Jānis izdarīja. Es tik ļoti gaidu, kad viņš paaugsies un pratīs apieties ar tevis uzceltajām rotaļu mājām.” ”Pagaidi, līdz mājās pārnāks māte (vai tēvs)!” Tā nevadzētu teikt, jo katram vecākam ar konfliktsituāciju vajadzētu tikt galā pašam. ”Ja jūs nebeigsiet strīdēties, es izslēgšu televizoru uz visu turpmāko vakaru.” Vecākiem nevadzētu aizrauties ar bērnu spontānu sodīšanu. Sods būtu daudz efektīvāks, ja bērns jau iepriekš zinātu, kas viņu nepaklausības gadījumā sagaida. Varētu teikt :”Te ir pārāk liels troksnis. Jūsu bļaustīšanās un televizora dēļ te neko nav iespējams saklausīt. Ja jūs nevarat sarunāties mazliet klusāk, es izslēgšu televizoru, kamēr jūs būsiet beiguši.” ”Ja jūs tūlīt pat nebeigsiet kauties, mēs uz saldējuma kafejnīcu neiesim!” Reizi pa reizei šāda taktika noder, bet daži vecāki to izmanto pārāk bieži. Starp citu, ko gan vecāki panāk, ja bērni, kuriem pateikts, ka saldējuma nebūs, kautinu tomēr turpina? Bērniem tādā gadījumā zūd jebkāda motivācija salabt. Tāpēc optimalā variantā vecākiem savus bērnus par izlīgumu vienmēr vajadzētu uzslavēt un mācīt problēmas risināt, bet nepieciešamības gadījumā sodīt tos ātri un taisnīgi. Tādā veidā vecāki var cerēt uz savu bērnu saprātīgu rīcību, risinot konfliktus mierīgā ceļā arī turpmāk. Pēc dzimšanas pirmais bērns ir ģimenes uzmanības centrā un tiek nēsāts uz rokām. Vecāki bieži vien dzīvo bailēs, ka bērnam varētu kaut kas notikt. Pieredzes trūkuma dēļ viņi neprot spriest par bērna attīstību un slimībām. Ja bērns kliedz, viņu rāda ārstam, ja nekliedz, vecāki baidās no visļaunākā. Vecāki ļoti intensīvi nododas šim pirmdzimtajam un jau pāragri viņam māca, kas ir pareizi un kas-nepareizi. Viņi to sargā no visa un tik tikko ļauj gūt kādu pieredzi:uz katra soļa viņi to pavada un ir ļoti norupējušies par viņa psihisko un fizisko attīstību. Piedzimstot otrajam bērnam, pirmdzimtais pārdzīvo pamatīgu šoku, jo viņš zaudē vismaz pusi vecāku uzmanības, parasti pat vairāk. Greizsirdības cēlonis ir saistīts ar nespēju atlikt baudas saņemšanu uz kādu laiku. Bērns vēlas mammu, pie kam vēlas nekavējoties. Mātei, kura agrāk visu dienu veltīja bērnam, to loloja un kopa, tagad pēkšņi nav laika. Bērns ar šausmām piedzīvo to, ka māte tagad visu laiku nodarbojas ar jaundzimušo:viņa to mazgā, kopj un baro, apģērbj un izģērbj, un dara to bez pārtraukuma; turklāt agrāk it nosvērtā, līksmā māte bieži ir nesavaldīga un ātra. Viņa bieži vien uzkliedz savam pirmajam bērnam. Ne tikai miega deficīts jaundzimušā dēļ māti novārdzina, bet arī hormonālā pārkārtošanās pēc dzemdībām. Daudzas sievietes šajā stāvoklī kļūst viegli depresīvas un sliktāk panes slodzi. Sevišķi jaundzimušā pirmajās dzīves nedēļās pirmdzimtais bērns piedzīvo, cik neticami viņa pasaule ir pārvērtusies. Ja viņš spraucas starp māti un zīdaini un arī grib tikt pie krūts, māte viņam paskaidro, ka viņs tam ir par lielu. Ja viņam ir slapji autiņi, māte paskaidro, ka viņam jāpagaida, kamēr būs pabarots zīdainis. Tomēr arī pēc tam mātei parasti vēl nav laika. Viņai mazais jāpārtin, jāļauj atraugāt gaisu un, atkarībā no miega režīma, turklāt vēl jāpanēsā. Ja vecākais bērns, piedzīvojis vilšanos, izrāda dusmas un niknumu, kā arī stipru netīksmi pret mazuli, viņam jāpieredz, ka mātei trūkst sapratnes, viņa pat noskaišas. Bērnu pamāca, ka viņam jābūt mīļam pret jaundzimušo, un viņš mana, ka no viņa gaida pielāgošanos. Liekas,ka mātes simpātijas tikai tad var paturēt. Ja viņs izliekas, ka mīl jaundzimušo, un bērns vecāku klātbūtnē sāk šo mīlestību tēlot. Vecāki tad nu visiem radiem un paziņām lepni paziņo, ka vecākais bērns mazuļa piedzimšanu akceptē bez problēmām. Tā tas nevar būt, jo pirmdzimtais otrā bērna dēļ ne tikai zaudējis daļu vecāku uzmanības, bet viņam jabūt arī iecietīgam pret mazo. No tā cieš viņa individualitāte, viņa spēja kaut ko panākt, viņa agresivitāte, varbūt arī viņa personība. Kopš pirmajiem bērnības gadiem bieži vien viņs ir padarīts par tādu, kādu vecāki nevelētos viņu redzēt,-pielāgojies, bikls, nespējīgs gūt lielakus panākumus, pat bailīgs. Nevajag vainot mazāko bērnu :”Mēs nevaram iet uz parku, jo Andris tagad guļ”, ”Es nevaru ar tevi tagad spēlēties, jo man Andris ir jāpārģērbj.” Labāk teikt:”Tagad es nevaru, jo manas rokas ir aizņemtas”, ”Grāmatu mēs palasīsim pēc vakariņām”,”Mēs iesim uz parku tad, kad atnāks tētis” vai arī :”Ne tagad.” Nevajadzētu bērniem liegt izrādīt greizsirdības jūtas. Par to var runāt atklāti:”Var redzēt, ka tev nepatīk jaunākais brālis.” ”Tu ļoti gribētu,lai viņa šeit nebūtu.” ”Tu noteikti vēlētos būt ģimenē vienīgais bērns.” ”Tu dusmojies, kad redzi, ka es noņemos ar tavu brālīti.” ”Tu biji tik dusmīgs,ka biji gatavs iesist viņam. To es nepieļaušu, bet tu man noteikti pasaki, kad jutīsies pamests.””Ja tu jūties vientuļs un pamests, es veltīšu tev vairāk laika.” Viņs līdz šim nekad nedrīkstēja aizstāvēties, nedrīkstēja izrādīt dusmas, viņam vajadzēja izlikties. Tagad viņam jābūt pašapzinīgam bērnam, kas spēj panākt savu un noturēties. Dabiski, ka tas nav iespējams. Kad piesakās otrais bērns, pirmais intensīvi ir jāsagatavo brālīša vai māsiņas piedzimšanai. Mātei atkārtoti vajadzētu teikt, cik mīļš viņš tai ir un ka otrais bērns šo mīlestību netraucēs. Viņa var pirmajam bērnam teikt, ka brālītis vai māsiņa nāks pasaulē un vēlāk varēs kļūt par interesantu spēļu biedru, lai gan tūliņ tas tā nebūs. Jāsaka, ka dažreiz būs arī brīži, kad mazais kliegs un izvedīs visus no pacietības. Pirmajam bērnam vissvarigākais ir just mātes tuvumu, sajust, ka mātes mīlestība pret viņu otrā bērna dēļ nemainīsies. Sakat:”Ja būs brīži, kad tev liksies, ka es tevi vairs nemīlu, pienāc pie manis un mēs parunāsimies par to, es tevi samīļošu.” Pirmo bērnu ieteicams iepriekšējās izmeklēšanās ņemt līdzi pie ginekologa. Vēl nedzimušā mazuļa ultraskaņas attēls sniedz kontaktu ar jauno zemes pilsoni. Pirmais bērns var saskatīt viņa galviņu un kustības. Māte var paskaidrot, ka šis bērniņš priecājas jau iepazīties ar brālīti vai māsiņu. Pēc otrā bērna piedzimšanas pirmdzimtajam ir iespēja izbēgt no ciešanām, ja vecāki ir informēti par bērna psihisko stāvokli, kas varētu būt līdzīgs tam, ko izjustu laulātais, ja otrs laulātais laulības dzīvē ieviestu jaunu vīru vai sievu. Ja vecāki izpratīs šo situāciju, viņi atļaus izteikt negatīvas emocijas pret jauno bērnu un atvieglos pirmdzimtā situāciju, viņu izprotot un veltot viņam sevišķi daudz mīlestības. Pirmajam bērnam ir svarigi saprast, ka māte tik bieži un ilgstoši aprūpē otru bērnu nevis tāpēc, ka to tik ļoti mīl, bet gan tāpēc, ka šim bērnam ir vajadzīga palīdzība. Ja pirmais bērns sapratīs, ka otrais sagādā mātei ne tikai patiku, bet arī daudz darba, viņš ātrāk spēs samierināties ar jauno situāciju. Visdrīzāk pirmais bērns šadu pieredzi varēs iegūt tad, ja māte viņu iesaistīs otra bērna kopšanā un izrādīs pateicību par šo palīdzību. Atkarībā no bērna vecuma viņš var vismaz turēt pudeliti, varbūt arī palīdzēt, kad jāmaina autiņi, pasniegt dvieli vai šampūnu. Tad bērns konstatēs, ka zīdaiņa kopšana tiešām nozīmē darīt darbu. Turklāt viņs apzināsies savu svarīgumu, un, kopjot mazo, piedzīvos arī kopības izjūtu ar māti. Protams nevajag pārspīlēt un atņemt vecākajam bērnam bērnību uzliekot viņam ”vecākā”lomu, kam būtu ”iepriekš jau viss jāparedz un jāsaprot.” Var teikt:”Tagad pārģērbsim mazo, ieliksim viņu gultā un iesim TEV gatavot vakariņas.” Arī zīst no mātes krūts nevajadzētu vecākajam bērnam liegt. Viņs redz, ar kādu baudu mazais zīž no krūts un jūtas atstumts, ja viņam to nepārprotami atsaka, kā jau mātes lielākoties dara. Viņš to neidzers sausu, jo mātes piens nav sevišķi garšīgs. Turklāt vecākais jau nemaz nevēlas ar mātes pienu remdēt izsalkumu, bet gan darīt to pašu, ko jaundzimušais. Arī tad, ja vecākais atkārtoti prasās pie mātes krūts, māte viņam var piedāvat zīdaiņa iztukšoto krūti, tā kā abi bērni bez izškirtības var zīst. Attiecībās ar pirmo bērnu vecākiem ir jāievēro, ka viņš, pretstatā otrajam, nav mācījies kaut ko paņemt, jo viss tiek pienests klāt, arī mātes mīlestība un maigums. Viņš arī pēc otrā bērna piedzimšanas gaida mātes glāstus, kas gan parasti viņam tiek daudz retāk nekā pirms tam. Tieši tagad pieaug tēva loma audzināšanā. Tēvam vēlams pavadīt ar vecāko bērnu vairāk laika, lai vecākais nejustos pamests un nevērtīgs. Bērns tieši gaida, lai māte pie viņa nāk, viņu skūpsta un apmīļo, kā viņa agrāk to ir darījusi. Ja viņa to nedara, jo domā, ka bērns pats var pienākt, bērnam ir tāda sajūta, ka viņu vairs nemīl. Tas sāp vēl jo vairāk, kad māte visu laiku darbojas ap jaundzimušo un pirmais bērns ilgoto maigumu nesaņem. Ja māte šīs sakarības izprot, viņa var pirmā bērna dzīvi atvieglot, tam pievēršoties vēl vairāk nekā agrāk, pat ja tas notiek uz otrā bērna rēķina. Otrajam sākumā vēl nav tādas saprašanas, un vēlāk viņa greizsirdība ir mērenāka, jo viņš sava vecuma dēļ tik un tā saņem vairāk uzmanības un aprūpes. Lai pirmajam bērnam dotu iespēju vingrināties agresivitātē un citās aktivitātēs, mātei jau laikus jāmudina, lai viņš pastāvētu uz savu attiecībās ar otro bērnu,- var pat tieši aicināt viņam nepakļauties un pretoties. Tas dažiem vecākiem nākas grūti, jo viņi, saprotams, vēlas jaunāko bērnu aizsargāt. Arī tad,ja vecāka bērna agresīvā rīcība izrādās stiprāka, nekā bija domāts, svarīgi ir bērnu par to nenosodīt, bet gan viņam laipni paskaidrot, ka viņš drīkst aizstāvēties, bet nedrīkst otram nodarīt jūtamas sāpes. Ja māte šīs zināsanas arī ikdienā liks lietā, pirmie bērni nekļūs bailīgi, bet gan līksmi un dabiski. Otrā bērna dzīve sākas ar vecākiem, kuriem jau ir pieredze, kā rīkoties ar jaundzimušo. Viņu kustības ir mierīgas un drošākas, viņu apiešanās ir paļāvīgāka un viņu bailes par bērnu- ievērojami mazākas. Tāpēc bērns aug mierīgāks, vairāk uzticas kontaktpersonām un viņa attīstība noris praktiski bez konfliktiem. Viņš labi guļ, labi ēd un ir apmierināts. Šī apmierinātība ļaus arī mātei justies labi. Bērns aug bez problēmām, ir laipns, atklāts, uzluko cilvēkus ar mirdzošam acīm un iekaro ģimenes locekļu sirdis, ko acīmredzami izbauda. Attieksmes ar pirmo bērnu viņš jau agri iemācas aizstāvēties. Viņs ir pašapzinīks un mērķtiecīgāks un ja viņu neievēro, viņš skaļi brēc vai kā citādi pievērš uzmanību. Kamēr pirmais bērns cieš, jo vinš mana, ka otrais bērns iekaro pirmā vietu un kļūst par ģimenes centru, jaunākais bērns izbauda šo situāciju. Tas mainas tikai tad, ja rodas trešais berns vai arī otrais bērns bērnudārzā vai skolā saskaras ar ārpasauli un tās prasībām. Ja ģimenē rodas trešais bērns, otrajam bērnam būs līdzīgas problēmas, kā pirmajam pēc otrā piedzimšanas.Otrais bērns sākumā būs greizsirdīgs uz trešo, bet, tā kā viņš nekad nav bijis vecāku vienīgais acuraugs kā pirmais bērns, tad viņs ar trešā bērna esību samierināsies vieglāk nekā pirmais ar otrā. Droši, ka trešais bērns atņems kaut ko no vecāku mīlestības gan pirmajam, gan otrajam bērnam, un abi bērni reaģēs ar stiprām greizsirdības jūtām. Ģimenē, kurā ir trīs bērni, ar laiku izveidojas šāda situācija: par vidējo bērnu vecāks ir lielais brālis vai lielā māsa, kas visu labāk prot. Par viņu jaunāks ir ”saldais resgalis”, kam neko nedrīkst nodarīt, jo viņs vēl ir tik mazs. Vecāki vinu ne tikai sargā, bet viņs tiek ari priviliģēts. Otrā bērna acīs vecākajam bērnam ir virkne priekšrocību; viņš drīkst pirmais iet uz bērnudārzu, tad skolā, vēlāk kādā tālāk izglītojošā skolā. Protams pirmoreiz svētkus svin pamatīgāk, ar plašāku vērienu nekā nākamos. Otrais bērns, ar kuru sākumā nebija problēmu un kurš bija viegli kopjams, kurš pec savas piedzimšanas saņēma daudz uzmanības un bija ģimenes ievērības centrā, vēlākais pēc trešā bērna piedzimšanas lēnām, bet noteikti uzmanības un rūpju ziņā tiek mazāk ievērots. Kaut kad otrais bērns to manīs un, lai vērstu uzmanību uz sevi, pēkšni kļūs agresīvs, pārāk aktīvs vai izaicinošs. Viņš dara to, ko agrāk nekad nebija darījis, un tā ievirza sevi uzmanības centrā. Ja izdodas viņam vairāk pievērsties un neatkarīgi no uzvedības dīvainībām paturēt viņu uzmanības centrā, viņs varēs tās drīzi vien atmest. Jaunākajam bērnam ģimene ir dažādas priekšrocības, kuras viņš arī godīgi izmanto. Piedzimis, tāpat ka brāļi un māsas, jaunākais bērns iemanto māti un tēvu, papildus vēl vismaz vienu cilveku, kurš, pārvarējis savu greizsirdību, viņu mīlēs un kļūs par brīnišķīgu rotaļu biedru. Vecākie brāļi un māsas vienmēr rūpējas par mazo, tūdaļ ziņo mātei, ka viņš brēc, vai ir piečurājis vai piekakājis bikses, arī paši iesaistās viņa aprūpē. Gandrīz vienmēr kāds no bērniem ir redzams vai sadzirdams, un jaunākais var mēģinat ar viņu nodibināt kontaktu. Vecākie bērni nēsā viņu, mēģina barot un pārtīt, tā parādot vismazākajam, ka viņs tiem patīk. Tomēr mazais netiek arī pārak žēlots, un viņam agri jau ir jāpierod pie nesaudzīgiem tikumiem. Vecāko māsu un brāļu mīlestības izpausmes drīzāk atgādina pārinodarījumus, bet, šķiet, tas mazo sevišķi neuztrauc. Ļoti ātri mazais aptver, ka māte pastāvīgi baiļojas par to, ka vecākie bērni viņam varētu nodarīt pāri, un uz brēkšanu nekavējoties reaģē. Jaunākais bērns izbauda iespēju atrasties visas ģimenes uzmanības centrā. Ikviens no ģimenes velta mazajam ievērību, visi uzskata, ka viņs ir burvīgs, viņu lutina, viņam piedāvā kārumus, kas nereti ir manāms pēc viņa ķermeņa svara. Vecāku noteiktos ierobežojumus brāļi un māsas parasti neievēro, tādēļ jaunākais tikpat kā vienmēr saņem visu, ko vēlas, ja vien viņs vēršas pie pareizā partnera. Jaunāko bērnu audzinot, vecāki vairs tik stingri neievēro savus audzināšanas ideālus. Bieži viņiem vairs nav spēka noturēt bērnu zinamās robežās, viņi kļūst arvien pielaidīgāki. Bērns, kurš uzaug visas ģimenes uzmanības centrā, kurš katru dienu ģimene izdzīvo savu īpašo svarīgumu, ātri vien iemanto savas neatvairāmības izjūtu un pamazām kļūst nevaldāms. Jau bērnudārzā viņš piedzīvo pirmo lielo vilšanos. Piepeši jaunākais kļūst par parastu bērnu, vienu starp daudziem, viņš vairs nav jaunākais, mīlīgākais, skaistākais luteklītis kā ģimenē. Arī skolas vecumā šim bērnam rodas lielas problēmas. Viņš gan nav vairāk vai mazāk spējīgs kā citi, bet neprot pakļauties. Turklāt arī mājās nav gluži tā kā agrāk: vecākie brāļi un māsas jau mācās skolā, pēcpusdienā viņiem ir pietiekami daudz ko darīt, lai sagatavotu skolas uzdevumus. Viņiem ir jau pašiem savi draugi, un visjaunākais bērns vairs nešķiet ne mīlīgs, ne jauks. Nereti viņi atzīst, ka pretstatā viņiem pašiem visjaunākajam viss ir ticis atļauts un viņs ir ticis izlutināts. Viņi ir gatavi parūpēties, lai turpmāk tā vairs nebūtu. Ja mazais tagad kaut ko grib, viņam jāizlīdzas pašam, ko agrāk nekad nav pieredzējis. Vienmēr kāds no brāļiem un māsām, vai arī māte bija gatavi palīdzēt. Tā kā viņu nemaz vairs neievēro, tas izraisa protesta reakcijas, kas gan neko nedod un tādēļ bieži pārtop par uzvedības normu pārkāpumiem, tādā veidā piesaistot apkārtējo uzmanību. Bērns kļūst hiperaktīvs, agresīvs, viņam rodas ēstgribas traucējumi, var sākt slapināt vai kakāt biksēs, reizēm tēlo ākstu. Tas savukārt rada vēl vairāk problēmu gan ģimenē,bērnudārzā, gan skolā- ar viņu pārtrauc saskarsmi. Bērns jūtas nesaprasts un beigās kļūst par savrupnieku. Lai mazinātu strīdus, katram bērnam vajadzētu savas rotaļlietas, ar kurām viņš varētu rīkoties pēc paša ieskatiem. Palīdzēs sarunas, cieši apskāvieni,tā, lai bērns jūt, ka vecāki viņu joprojām sirsnīgi mīl un arī spēj šo mīlestību sevī uzņemt. Bērnam jāveltī īpaša uzmanība, atsakoties no agrāk pieļautās lutināšanas. Vecākiem ir bērnam noteikti , bet arī labvēlīgi jāpaskaidro, ka viņam ir jāklausa un jāpakļaujas ierobežojumiem. Vecāku mīlestība galu galā ļauj šim bērnam atzīt, ka viņš neatrodas pasaules centrā. Vecāku mīlestība dod viņam spēku dzīvot jaunajā, vēl neiepazītajā pasaulē un visbeidzot sevi apliecināt. Līdz šim to varēja panākt, pateicoties brāļu, māsu un vecāku atbalstam, bet ne paša spēkiem. Gunārs Trimda, Trimdas G. ārsta- bērnu psihiatra prakse, Trimda G., ārsts- bērnu psihiatrs