Labdien.
Mani sauc Agnese. Es jau ilgu laiku neizprotu sevi un līdz ar to dzenu sevi vēl lielākā depresijā. Redziet, es agrāk biju visu pasākumu dvēsele. Cilvēki mani pieņēma, labprāt runājās un viņiem netraucēja mans izskats. Bet tagad es pārgāju uz jaunu skolu un vairs nesaprotu, kas notiek. Mani nepieņem, es pati esmu kļuvusi daudz, daudz klusāka, bailīgāka un nerunīgāka. Bieži vien pārņem neizskaidrojamas dusmas. Un pēc brīža es vienkārši sabrūku un sāku raudāt. Mamma domā, ka man ir jāiet pie psihologa, bet es nevaru, nevaru nevienam acīs to izstāstīt.
Es jau vairākas reizes esmu domājusi par pašnāvību. Ne jau tāpēc, ka domātu, ka manai dzīvei nav jēgas. Nē, tāpēc, ka mana dzīve man ir mokas. Katra diena ir kā moku kambaris. Es arvien vairāk spēju domāt tikai par nāvi un to, kā pārgriežu vēnas.
Man ļoti vajag palīdzību, jo liekas, ka tiešām drīz vien sākšu plēst matus pie kārtējās dusmu lēkmes.
Jau iepriekš paldies.