Kas tam varētu būt pamatā, ka nevēlos kontaktēties ar cilvēkiem?
Laura Eimane 2009. gada 10. martā
Sveiki!
Jau gadu strādāju ārzemēs pēc augstskolas pabeigšanas un dzīvoju atšķirti no draugiem. Normālā situācijā būtu jābūt vēlmei kontaktēties ar svarīgajiem cilvēkiem "mājās" - (Latvijā) - draugiem un ģimeni. Bieži iedomājos par viņiem, bet nevēlos kontaktu (ne runāt pa telefonu, ne braukt apciemot).
Ikdienā, darbā un brīvajos brīžos jūtos labi, emocionāli stabili un brīvi. Īpaši, kad esmu viena pati (arvien vairāk laika pavadu viena pati un neilgojos pēc kontakta ar cilvēkiem), bet kad jāatbild uz draugu un ģimenes telefona zvaniem jūtu satraukumu, diskomfortu un nejūtu vajadzību neko daudz teikt par sevi. Kas tam varētu būt pamatā? Vai man ir iemesls satraukumam? Vai fakts, ka nepilnu pusotru gadu atpakaļ ir miris dārgs cilvēks ģimenē (mamma) varētu būt saistīts ar to? Ja jā, tad kas notiek ar mani?
Atbildes:
-
2012. gada 30. martā
Labdien, Laura, es te nesaskatu problēmu - ja Jums šobrīd nav vēlmes kontaktēties ar "mājām", ja vēlaties ieturēt distanci, dariet to (es ieteiktu iepriekš paskaidrot, ka Jums viss kārtībā, vienkārši vēlaties uz laiku pabūt viena ar savām domām, lai mājinieki neraizētos). Kontaktēšanās piespiedu kārtā nepalīdzēs ne Jums, ne attiecībām. Uz jautājumu, kas ar Jums notiek, variet atbildēt vienīgi Jūs pati. Iespējams, ka tam visam ir saistība ar mammas nāvi. Vēlme norobežoties ir viena no biežākajām reakcijām uz zaudējumu. Es ieteiktu Jums būt saudzīgai pret sevi - savām jūtām un vēlmēm. Tas palīdzēs saprast, kas ar Jums notiek. Inga Lubāne,