Labdien!
Mani nomoka jautājums par manu sirsniņu. Vasarā sākās lēkmes ar paātrinātu pulsu - 125-130, tam sekoja arī panikas lēkmes un bailes nomirt. Ārsti ne ko neatrada-sirds eho, holtermonitorēšana - viss normā. Vienīgais, teica, ka ja netaisos skriet maratonā, ar sirsniņu ne kādām problēmām nevajadzētu būt. Tāpēc man ir jautājums, vasarā, kad nāca virsū lēkmes, es nevarēju rast sev mieru, vajadzēja kaut ko darīt, lai tikai nevajadzētu klausīties sirdspukstus, kas skanēja galvā. Tagad ir nedzaudz cita situācija, pie mazākās fiziskās slodzes, tāda sajūta, ka sirsniņa nevar nomierināties visu dienu, ja neiedzeru zāles (lietoju sirds pilienus un dažkārt arī metaprololu), nav spēka. Ar zālēm cenšos neaizrauties, gribu ķepuroties pati, jo ārsti teica, ka tas izskatās pēc veģetatīvās nervu sistēmas. Taču uztrauc tas, ka, piemēram ātrākā solī no rīta ejot uz sab.transporta pieturu, sirds rajonā ir dūrieni un diskomforta sajūta (kā pēc ļoti lielas fiziskās slodzes), it kā kaklā kaut ko žņaugtu, nu gluži kā skolas laikā pēc krosa skrējiena. Spēka arī maz, bet pats ļaunākais, kad uznāk šīs sajūtas, gribās sevi žēlot, raudāt un atkal bailes nomirt un neredzēt, kā izaug mans bērniņš. Tomēr ar sportu gribās nodarboties, jo jau ļoti ilgi ne ko neesmu darījusi, darbs arī sēdošs. Kādos sporta veidos es varētu sākt trenēties? Varbūt man šīs sajūtas ir tāpēc ka esmu kļuvusi ārkārtīgi "tizla". Lūdzu palīdziet ar padomu, ko man iesākt, varbūt vajadzētu atkārtot kādas pārbaudes? Varbūt, Jūs varētu ieteikt kādu labu psihologu, ja vainīga ir vēl joprojām veģ.nervu sistēma. Savai ģimenes ārstei, liekas, esmu apnikusi līdz bezgalībai, jo arī pati sev liekos kā kaut kāda hipohondriķe. Bet man tik ļoti negribās dzert zāles, jo neskatoties ne uz ko, vēlamies ar vīru vēl vienu bērniņu.