Vai tas ir normāli, vai citi arī tā dara?
Baiba 2008. gada 14. jūlijā
Labdien!
Man ir jautājums, vai tas ir normāli, vai citi arī tā dara? Man gandrīz visu laiku domāju par ļaunām, nejaukām lietām un it kā gribu, lai tas notiktu ar mani. Nu piemēram bieži iztēlojos, kas notiktu ar mani, kad visi tuvinieki pēkšņi ietu bojā. Vai arī saslimtu ar kādu slimību. Vai arī ja ietu bojā mani draugi. Es iztēlojos, kā citi cilvēki mēģina ar mani runāt, mēģina palīdzēt, bet es nevienu nelaižu sev klāt. Tas ir dīvaini, bet man šādas domas ir prātā visu laiku. Šķiet, ka man patīk sāpes. Un, īstenībā, man patīk fiziskas sāpes. Gluži vai priecājos par katru zilumu, par katru nobrāzumu. Citi tos cenšas noslēpt, bet es tieši pretēji - izceļu... Bet, ja man tas patīk, tad kur ir problēma? Kāpēc es vispār par to satraucos? Es nesaprotu sevi. Cilvēki saka, ka vislabāk cilvēks pazīst pats sevi, bet es sevi nepazīstu, nezinu, uz ko esmu spējīga,brīžiem nobīstos no sevis un savām domām, brīžiem jūtos kā svešā ķermenī... Īsti nezinu kāpēc šo rakstu, bet pasakiet, ko tas varētu nozīmēt. Kāpēc tā varētu notikt? Un vai kaut kas ir jāmaina? Ja tas kaut ko nozīmē, man 19 gadi.
Atbildes:
-
2012. gada 13. aprīlī
Labdien, Baiba, lasot vēstuli, man likās nozīmīgs Jūsu teiktais, ka nepazīstiet sevi, un jautājums - ko tas viss nozīmē. Es jautājumu pārformulētu sekojoši - ko tas nozīmē priekš Jums - zaudēt draugus, tuviniekus, saslimt pašai, piedzīvot ciešanas? Kaut kas Jūsos notiek un tas parādās ar šīm domām un uzvedību. Nedomāju, ka tas ir kas nenormāls. Vēstulē Jūs pati jau norādiet ceļu, ko darīt - mēģināt sevi labāk iepazīt. Kā to darīt - nav vienkārši atbildēt, jo katrs cilvēks atrod savu veidu. Ja Jums ir iespēja, variet griezties pie psihoterapeita, jo tas ir speciālists, kurš palīdz cilvēkam labāk saprasties sevi. Inga Lubāne,