Sveicināti!
Esmu stipri noraizējusies par savu 7. gadus veco dēlu. Jau pāris mēnešus man ir sajūta,ka viņu kaut kas stipri uztrauc vai sāpina (varbūt kaitina), katrā ziņā pa naktīm viņš sācis mosties. Dažreiz sāpot vēders, dažreiz galva, bet vienmēr vajagot pagulēt blakus līdz viņš iemiegot. Arī pa dienu viņa reakcijas uz aizrādījumiem vai liegumiem ir mulsinošas. Pirmkārt, ir sajūta, ka viņš nedzird. Aizdomas pastiprināja arī fakts, ka viņš sācis skaļi dziedāt, un bravūrīgi bļaustīties. Ja viņam būtu paraugs - grūti audzināms pusaudzis, tam būtu kāds izskaidrojums, bet - tāda nav! Ausis pārbaudījām - kārtībā. Uz lūgumu, piemēram, uzvilkt čības, reakcija ir tikai pēc trešā vai ceturtā lūguma. Bet uz aizliegumu atbilde ir zibenīga , tas ir bļāviens: "Es darīšu gan! Tu man neesi noteicēja!" Turklāt nekāda saruna ar viņu nesanāk, jo pretī ir klajas dusmas un bļaušana. Pagaidām fizisku agresiju neesmu novērojusi, bet dūrīšu vīstīšana un atvēzēšanās gan ir.
Arī bērnudārzā neiet labāk. Viņš gan vienmēr bijis aktīvāks nekā pārējie bērni, taču vienmēr bijušas arī labas dienas. Pēdējā laikā saņemam tikai sūdzības: "Neklausa, traucē nodarbības utt."
Man ir sajūta, ka netieku galā ar bērnu, ka komunikācija bez balss pacelšanas un represīva "istabas režīma" vairs nav iespējama. Bet, 1-ajā septembrī sākas skola!
Ko darīt, ja netieku galā ar mūsu komunikāciju?