Sveiki.
Man ir 22. Nezinu ko lai dara un kas ar mani notiek. Es sev nepatīku un nepatīku arī apkārtējiem. Man nepatīk kā es izskatos, nepatīk kādu esmu pēc rakstura. Esmu ļoti noslēgts un kluss cilvēks - domāju tas ir iemesls kāpēc nepatīku citiem. Tāda esmu jau no paša bērnības, bet vistrakāk bija vidusskolā. No visas klases bija tikai 3 cilvēki ar kuriem man bija kaut cik draudzīgas attiecības, bet pārējie mani vienmēr piesmēja un atstūma, nekad nepieņēma - ja nu vienīgi, kad vajadzēja, lai es palīdzu mācību ziņā. Tad gan visi baigie draugi uzreiz bija, bet tiklīdz kontroldarbs uzrakstīts, tā viss pa vecam - mani vienkārši izmantoja un es to apzinājos, bet cerēju, ka kādu dienu beidzot mani pieņems - bet nē. Man vienmēr pārmeta, ka esmu pārāk drūma, noslēgta. Pat klases audzinātāja visas klases priekšā atklāti pateica, ka ar mani esot grūti, jo neesmu komunikabls cilvēks.
Tagad augstskolā man ir sava kompānija, kurā esmu kompānijas dvēsele un parasti visa jautrība nāk no manis. Taču man ir nenormāli lielas grūtības iejusties kompānijā - parasti paiet kādi 6-12 mēneši līdz varu iejusties, tāpēc tas sagādā ļoti daudz grūtību. Tagad man jāstājas darbā, bet man ir bail, ka mani kolēģi nepieņems, jo jāpaiet ilgam laikam, lai es iejustos jaunajā kolektīvā.
Nesen izbeidzu 1,5 gadu ilgas attiecības. Kaut gan pati biju iniciators - pārdzīvoju ļoti. Problēma ir tā, ka nevaru nevienam emocionāli atvērties, kaut gan to ļoti vēlos. Nekad arī neesmu nevienu mīlējusi, kaut gan attiecības man ir bijušas ar vairākiem puišiem. Pēc tam kad pašķīros, man to pārmet visi draugi, pat vecāki. Man bija teikuši, ka esmu ļaunuma iemiesojums, ka es izmantojot cilvēkus. Pats debilākais, ka es pati apzinos, ka rīkojos necilvēcīgi - bet es nevaru palikt kopā ar cilvēku kuru nemīlu. Draugi jau nezina īsto iemeslu kāpēc pašķīrāmies, bet visiem jau ir izveidojies iespaids, ka esmu necilvēks un īstenībā tur man pat negribās neko mainīt - lai jau domā ko grib. Stulbi ir arī tas, ka visi esam no vienas kompānijas, bet tagad mani nesauc ne uz vienu tusiņu, jo tur ir mans bijušais puisis un visi viņu žēlo, bet es sēžu mājās.
Dažreiz man liekas ka jūku prātā, bet dažreiz ka esmu jau nojūgusies. Diezgan bieži man ir nomākts garastāvoklis, nekur negribās iet, gribās vienkārši pasēdēt un pagruzīties.
Es nezinu ko es vēlos vispār sasniegt, nezinu kāpēc dzīvoju. Pārējie uz mani liek lielas cerības - ka pabeigšu skolu, dabūšu labu darbu. Bet es īsti nezinu vai man patiks strādāt manā profesijā - drīzāk man ir bail vienkārši mēģināt. Gribās vienkārši nolīst kādā stūrītī un tur arī palikt, lai neviens neredz.
Man ir pietiekami daudz draugu, ar labāko draudzeni pazīstamas esam jau 15 gadus, bet neskatoties uz to, es nevienam neuzticos un nevaru nevienam atvērties - kaut gan nav bijis tā, ka mani kāds būtu kādreiz nodevis vai ļoti aizvainojis.
Ļoti bieži atceros savu bērnības draugu, kurš gāja traģiski bojā 15 gadu vecumā. Mums jau sāka veidoties kas vairāk par draudzību, bet kādu rītu man paziņoja, ka viņš gājis bojā. Es par to nevienam nevarēju pastāstīt un visu centos pārdzīvot pati, bet nu jau 7 gadi pagājuši, bet es par to domāju gandrīz katru dienu, šad tad arī raudu. Es nevaru saprast kāpēc viņš, ne es? Viņš būtu savu dzīvi izmantojis daudz labāk nekā es - daudz ko sasniegtu, bet es tikai katru dienu nodzīvoju veltīgi. No manis nav nekāds jēgas! Tikai nedomājiet, ka man ir suicidāli nodomi - tā nav, jo no dzīves šķirties nevēlos, vēlos tikai saprast, ko man darīt.