Labdien.

Ir pagājis gads kopš zaudēju savu vienīgo meitiņu, pirmo, ļoti gaidīto. Esmu daudz domājusi, atgriezusies dzīvē, atradusi darbu, bet jūtos nelaimīga. Man ir dusmas uz Dievu, ka viņš ļauj maziem bērniņiem ciest. Un joprojām baisa ir apziņa, ka pēkšņi visa dzīve, visi sapņi tā var sagrūt, bezsaplīdzības sajūta, ka neviens ne ārsti, ne dziednieki, ne pati, ne lūgšanas nevar aizstāties nāvei priekšā. Sāp, ka bija lemts uz tik īsu laiku. Divi prieka, un laimes, viens ciešanu pilns mēnesis reanimācijā, kur jutos visdrausmīgāk - bezpalīdzīga, nelaimīga. Biju savam bērniņam klāt veselu mēnesi dienu no dienas, jo apkārt mira arī citi bērniņi, tādā ellē biju pirmo reiz mūžā.
Samierinos citas dienas labāk, citas ne tik labi. Bet man joprojām tik grūti aptvert, ka priekš kam cilvēkam iedod laimi mazliet, ļauj to baudīt un tad atņem. Kāpēc vispār bērniņam jāpiesakās, ja nav lemts dzīvot? Kāda jēga iznīcināt mani kā cilvēku, un skatīties kā es mokos. Nespēju savas attiecības ar Dievu sakārtot.
Domas par bērniņu nākotnē biedē, jo bail, ka varu viņu zaudēt tikpat pēkšņi, kā meitiņu. Meitiņai diagnozi neustādija līdz galam, un ir aizdomas arī par ārstu vainu, bet nekādas lietas neierosinājām, neko neuzsākām, jo sāpes bija tik milzīgas un šoks, ka dzīvoju kā stikla kupolā un balansēju pa asmeņa robežu no sajūtas sajukt vai izturēt no sāpēm. Tagad nožēloju, ka toreiz neierosināju pārbaudes.
Manā pilsētā speciālistu labu nav, un uz Rīgu par tālu braukt, vai ir arī e-konultācijas pieejamas, piemēram, par e pastu? Man pietiktu ar kaut vai garu vēstules izklāstu par savu dzīvi, un ievirze par sajūtām kā jūtos, cik tas ir normāli šajā situācijā. Paldies!