Neonataloģe Dina Krūze, Jūrmalas slimnīca

Katrā primārās aprūpes mediķa, kurš nodarbojas ar bērnu un zīdaiņu aprūpi, praksē viens no svarīgākajiem jautājumiem ir zīdaiņa ēdināšana. Mēs ļoti daudz zinām par mākslīgajiem maisījumiem, to daudzveidību un priekšrocībām, ko sniedz katra no mākslīgo maisījumu firmām, par zīdaiņa attīstībā tik nepieciešamajām uzturvērtībām, kaloritāti un probiotiķiem. Katram atsevišķam gadījumam mums vienmēr ir nepieciešamais maisījums - gan atgrūšanai, gan nepietiekošai svara dinamikai, gan vēdera pūšanām, gan alerģijai.

Mēs, protams, zinām, ka mammas piens ir svarīgākais, veselīgākais un sabalansētākais uzturs zīdaiņa attīstībā: ja zīdīšana ģimenē, kur ir ienācis jaundzimušais, norit bez problēmām, tad mēs tikai priecājamies un atbalstām to. Ja viss nenorit tik gludi, tad diemžēl mums bieži pietrūkst zināšanu, laika vai gribēšanas risināt zīdīšanas problēmas. Jaunie vecāki tad sāk meklēt atbildes draugu lokā, internetā, masu saziņas līdzekļos, vai padodas zīdīšanas grūtību priekšā. Skumji, ka tiek zaudēta uzticība ārstam, un vēl sliktāk, ka mēs nespējam vai negribam bērnam nodrošināt viņa tiesības no dzimšanas saņemt vispilnvērtīgāko bērna ēdināšanu – mātes pienu.

Tāpēc gribu pievērst uzmanību visbiežāk sastopamajām problēmām zīdīšanā tieši no medicīnas profesionāļu viedokļa, paliekot pie dažām zīdīšanas aksiomām:
* Nav māšu, kurām nav piena; ir tikai mūsu vai pašas mātes nezināšana, nemācēšana vai negribēšana adekvāti uzsākt un uzturēt zīdīšanu.
* Lai zīdītu mazuli, pamatā vajag tikai kam zīdīt, ko zīdīt un gribēt zīdīt.

Parasti mazulis primārās veselības aprūpes mediķu aprūpē nonāk 3-4 dienā pēc dzemdībām, kad vecāki atgriežas no dzemdību palīdzības iestādes mājās, bet arvien biežāk ģimenes ārstam jāsaskaras arī ar jaundzimušo jau pirmajā vai otrajā pēcdzemdību dienā, jo arvien vairāk māmiņu izvēlas dzemdēt savus mazuļus mājās. Tāpēc būtu lietderīgi atsvaidzināt mūsu zināšanas krūts piena attīstības fāzēs. Kā zināms, pirmo 3-4 dienu laikā pēc dzemdībām mātes organisms izstrādā pirmpienu. Tas nodrošina nepieciešamo kaloritāti, vitamīnu un antivielu daudzumu visu jaundzimušā vitālo funkciju adaptācijai agrīnajā pēcdzemdību periodā. Daba ir paredzējusi, ka šajā periodā zīdainim pilnīgi pietiek ar aptuveni 5-7 ml pirmpiena vienā ēdienreizē. Šajā periodā, kad piena upēm nav vietas, jautāt jaunajai māmiņai: "Vai jums pietiek piena?" no ārsta puses būtu pilnīgi aplami. Toties vietā būs jautājums: "Kā jums veicas ar zīdīšanu?" Būtu jāpārliecinās, ka mazuļa zīdīšanas tehnika ir pareiza, bērns pareizi satver krūti, viņa mute ir plaši atvērta, tiek aptverta visa krūts oreola, zīdīšanas laikā ir vakuums, krūts galu nav tik viegli izņemt no mutes un māte zīdīšanas laikā izjūt vieglu velkošu sajūtu, nevis sāpes. Ļoti svarīgi ir pārliecināties, vai zīdīšanas poza ir pietiekoši ērta gan māmiņai, gan bērnam. Pēdējam būtu jāatrodas mātes rokās taisnā līnijā, vēderu pret vēderu, tā, lai bērna kakls nebūtu sagrozīts uz vienu vai otru pusi, un lai rīšana nebūtu apgrūtināta. Ja pārliecināmies, ka zīdīšanas tehnika ir pareiza, tad zinām, ka bērns arī saņem nepieciešamo piena daudzumu. Parasti pirmo 3-4 dienu laikā iesaka mātēm zīdīt mazuli vienā reizē no abām krūtīm. Tas vēlams, lai māte labāk apgūtu zīdīšanas tehniku, pieradinātu krūts galus pie slodzes un stimulētu piena plūsmu nākošajam piena adaptācijas posmam. Vēlamais zīdīšanas laiks ir aptuveni 30 minūtes vienā ēdienreizē – 10-15 minūtes no katras krūts. Zīdīšanas laiks līdz pat stundai vienā ēdienreizē nav uzskatāms par ļoti ilgu. Ja mazulis pie krūts atrodas ilgāk, tad gan zīdīšana jākoriģē, jo dažkārt bērni pie krūts ir miegaini un guļ. Sevišķi bieži šādas situācijas novēro, kad bērns dzimis nenobriedis, 36.-37. grūtniecības nedēļā: tad bērna adaptācija jaunajai dzīvei varētu būt nedaudz novēlota.

Ļoti svarīgi ir atcerēties, ka zīdīšana nav tikai bērna ēdināšana. Sevišķi pirmo 2 nedēļu laikā, bērnam atrodoties pie krūts, ir daudz svarīgāk būt drošam, ka viņš tiek pasargāts no lielās un neizzinātās pasaules. Ja runājam par zīdīšanas biežumu un režīmu, tad katram bērnam tas būs individuāls, visbiežāk 8-10-12 reizes diennaktī. Parasti pirmajās dienās iesakām zīdīt bērnu kopā ne mazāk kā 3 stundas dienā un pēc pieprasījuma – naktī. Nakts zīdīšana ir svarīga un nepieciešama bērna augšanā un attīstībā, taču, ja vesels bērns izvēlas naktī gulēt 5-6 stundas, to noteikti vajadzētu atļaut.

3.-4. pēcdzemdību diena jaunajai māmiņai un mazulim nāk ar jauniem pārbaudījumiem zīdīšanā, tāpēc vēl jo svarīgs būs mediķu padoms un atbalsts. Māmiņa no rīta pamostas ar sajūtu Pamela Andersone: krūtis ir pilnas, piebriedušas, pie tam bērns kļūst aizvien nemierīgāks, zīž daudz ātrāk, bet arī daudz biežāk. No šī brīža būtu lietderīgi ieteikt māmiņai mazuli zīdīt tikai no vienas krūts vienā ēdienreizē, lai viņš turpmāk varētu saņemt sabalansētu uzturu – gan padzerties, ko nodrošina pirmais, seklais piens, gan paēst – saņemt dziļo pienu, kas tiek ražots jau zīdīšanas laikā, mātes organismā izstrādājoties piena ražošanas hormoniem – prolaktīnam un piena izdalītājhormonam – oksitocīnam. Viena krūts vienā ēdienreizē – tā būtu optimāli zīdīt mazuli visu turpmāko laiku līdz zīdīšanas perioda beigām. Ir reti izņēmumi, kad kādā zīdīšanas posmā mēs iesakām mātēm piedāvāt bērnam abas krūtis vienā ēdienreizē. Tad noteikti jāseko tam, lai zīdīšanas ilgums no vienas krūts būtu aptuveni 85%, no otras – 15% no kopējā. Nākošajā zīdīšanas reizē sākumā piedāvā to krūti, ar kuru pabeigta zīdīšana iepriekšējā reizē.

Šajās dienās viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas uztrauc jaunās māmiņas, ir – ko darīt ar pilnajām krūtīm, kur likt tik daudz piena? Sabiedrībā, un diemžēl arī mediķu vidū, ir nostiprinājies mīts, ka krūtis noteikti jāslauc un jāmasē, lai nerastos sastrēgumi un, jo trakāk, māte neiedzīvotos mastītā. Taču patiesība ir tieši pretēja – galvenais nosacījums, lai nerastos šādas problēmas, ir NEAIZTIKT, NESLAUKT un NEMASĒT krūtis! Jo vairāk liekam krūtīm mieru, jo vairāk atļaujam bērnam pašam regulēt ar pārprodukciju ražotā piena plūsmu, novadot uz mātes smadzenēm informāciju, ka tik liels piena daudzums nav nepieciešams, jo ātrāk piena ražošana noregulējas. Vienīgais, ko varam ieteikt – sasildīt krūtis pirms zīdīšanas, lai paplašinātu piena un asinsvadus, bet pēc zīdīšanas atdzesēt. Te vienlīdz labi noderēs gan vecā, labā kāpostlapa uz krūtīm – auksta, no ledusskapja, gan rūpnieciski ražotie gēla maisiņi: pēc jūsu vai māmiņas ieskatiem. Jo vairāk šajās dienās pienu atslauc, jo vairāk tas ražojas; jo vairāk krūti mokām ar masāžām, jo lielāku papildu tūsku radām. Jāņem vērā, ka pārejas posma pienam ir straujāka plūsma, taču salīdzinoši maz kaloriju. Nejūtot sātu, bērns ēd ātri, nereti pārēdas un bieži atgrūž. Svarīgi būtu māmiņai ierādīt zīdīšanas pozas, kas palīdz labāk tikt galā ar stāzi krūtīs. Ja sastrēgst vairāk krūts priekšējā virsma, iesaka bērnu zīdīt klasiskā pozā sēžot, ja sāni – futbola bumbas pozā, bērnu zīdot caur padusi, ja apakšējie poli – bērnu vislabāk zīdīt, pārliecoties tam pāri. Ja ļaujam bērnam pašam tikt ar šo posmu galā, piena plūsma ātrāk noregulējas, un aptuveni 7.-10. dienā pēc dzemdībām māmiņa no rīta pamostas ar jaunu sajūtu – atkal beidzies piens! Krūtis atguvušas iepriekšējās grūtniecības beigu formas, nekas nespiež, nekas nesāp, un arī mazulis kļuvis daudz mierīgāks un apmierinātāks.

Parasti māmiņām ļoti svarīgs jautājums ir krūtsgalu sāpīgums. Protams, mēs visi zinām: ja bērns pareizi satver un zīž krūti, tad arī ar krūtsgaliem vajadzētu visam būt kārtībā. Pamatā tas tiešām tā arī ir, un zīdīšanas tehnikai ir milzīga nozīme, tomēr krūtsgals mūsu organismā ir viena no erogēnākajām zonām: ap to atveras aptuveni 1000 nervu galu. Tāpēc nav iespējams pilnīgs krūtsgala nesāpīgums, ja tas tiek pārmērīgi kairināts. Mātēm vajadzētu krūtsgalus kopt, līdz tie aprod ar jauno situāciju un zīdīšana kļūst nesāpīga un patīkama. Vislabākais un vieglākais veids – tūlīt pēc zīdīšanas izslaukt pilīti piena, apziest ar to krūtsgalu, tad ļaut tam nožūt un izbaudīt kādu brīdi gaisa peldes. Pēc tam, protams, varam ieteikt arī kādu no pašlaik pieejamām ziedēm krūtsgalu kopšanai. Svarīgi būtu māmiņām pastāstīt, ka mehāniska krūtsgalu kairināšana (mazgāšana pirms un pēc zīdīšanas), nav nepieciešama un tikai paildzina to dzīšanu. Piens pilnībā nodrošina antiseptiku. Grūtāk, ja kāda iemesla dēļ uz krūtsgaliem ir izveidojušās kreveles – tas var notikt gan nepareizas zīšanas tehnikas, gan individuāla ādas jutīguma vai ādas tipa dēļ. Vispirms būtu jāatrod problēmas cēlonis, jākoriģē zīdīšana, ja tas nepieciešams, taču noteikti nevajadzētu pārtraukt zīdīšanu no sāpīgās krūts. Šajā gadījumā ieteicams izmantot kādu dziedējošu ziedi vai gēlu, bet turpināt zīdīšanu. Pēc pieredzes, noteikti neieteiktu izmantot krūts uzgaļus, jo bērnam būs vajadzīgs dubults spēks, lai dabūtu pienu no slimās krūts un vēl izsūktu to caur silikona vai lateksa uzgali. Ar krūts uzgali bērnam tiek piedāvāta pavisam cita – sūkšanas tehnika, kas nelīdzinās zīšanai. Tā jāapgūst, un vēlāk bērnam abas tehnikas var sākt jukt, tas var vairs negribēt ņemt krūti. Turklāt ar uzgali bērns sarijas daudz gaisa, atgrūž vairāk, ir nemierīgāks. Piens arī ir pateicīga augsne baktērijām: sēnītei, kas ātri var savairoties krūts uzgaļa mitrajā, siltajā vidē. Rezultātā problēma nav atrisināta, bet papildus nāk klāt jaunas. Ja bērns saplaisājušu krūtsgalu rezultātā ir norijis mātes asinis, viņš tās noteikti atgrūdīs, atvems. Ja zinām, ka tas tiešām ir mātes norīto asiņu sindroms, tad zīdīšana nebūtu jāpārtrauc, bet jārisina problēma. Saplaisājuši krūtsgali būtu ātri risināms jautājums: zīdīšanai jābūt komfortablai gan mātei, gan bērnam, jo sāpes nomāc oksitocīna izdales refleksu un tiek pārtraukta piena izdales plūsma. Kaut arī bērns zīž krūti, piens izdalās nepietiekoši, zīdainis kļūst nemierīgs, mātei sāp. Bērnam nav svara pieauguma, rezultāts – mākslīgais maisījums.

Reizēm sāpošu, nedzīstošu krūtsgalu iemesls var būt arī sēnīšu infekcija. Tad ārstējami būs gan krūtsgali, gan bērna mute.

Aptuveni līdz 2 nedēļu vecumam piena plūsma ir noregulējusies un zīdīšana kļuvusi daudz mierīgāka. Lai bērns būtu paēdis, līdz 1-1,5 mēnešu vecumam bērnam pie krūts ikreiz būtu jāpavada aptuveni 30-40 minūtes. Ar šo laiku pietiek aptuveni 3 stundām. Protams, katra bērniņa ēšanas paradumi ir individuāli, un jaunajiem vecākiem būtu jāpielāgojas mazuļa režīmam. Mums būtu jāseko līdzi tikai tam, lai zīdīšana nebūtu pārāk īsa vai ilga, un starp zīdīšanas reizēm būtu vismaz 1,5 stundu pauze. Vēlāk, augot bērns ēd ātrāk un pats atregulē zīdīšanas režīmu.

Būtiski ir atcerēties, ka aptuveni 3 mēnešu vecumā bērna organismā notiek daudz pārmaiņu, kāpēc arī liela daļa māmiņu pārtrauc zīdīšanu. Šeit atkal ļoti svarīgs būtu ģimenes ārsta atbalsts zīdīšanas saglabāšanā. Bērnam augot, pieaug viņa kustību aktivitāte, vajag vairāk enerģijas. Sāk darboties tirgus ekonomika – būs pieprasījums, būs arī piedāvājums. Mazulis kļūst prasīgs, biežāk prasa krūti, vairāk ceļas naktīs, piedevām pie krūts ir nemierīgs. Mātei krūtis kļūst tukšākas, viņa to izskaidro tādējādi, ka laikam beidzies piens. Ja mēs māti šajās domās atbalstām, ar to arī zīdīšana beidzas. Patiesībā, zinot, ka šis krīzes posms ir normāla bērna attīstības fāze, mums būtu jāiedrošina māte bērnu zīdīt biežāk, nepakļauties viņa nemieram, nepiedāvāt viņam alternatīvā pudeli. Bērns pats ļoti ātri aprod ar situāciju, piens iegūst jaunu kvalitāti, kas nodrošina bērna turpmāko attīstību. Vienam zīdainim šī krīze var ilgt 2 dienas, citam varbūt 2 nedēļas. Turklāt krūts mātei tiešām samazinās, tikai tas notiek uz tauku izzušanas rēķina: pēc dzemdībām tiek zaudēts svars, kas grūtniecības laikā uzkrāts adekvātai bērna zīdīšanai. Bieži šajā laikā mātēm atsākas mēnešreizes, un uz hormonālo pārmaiņu fona piens var kļūt rūgtāks, kas bērnam var nepatikt – nepiedāvājam alternatīvu, bērns samierinās un kašķis neilgst ilgāk par  diennakti.

Cita liela sāpe – aptuveni 3 mēnešu vecumā ekskluzīvi zīdītam bērnam parasti samazinās vēdera izejas reižu skaits, bērns var nekakāt 2, 3, 4 dienas, reizēm pat ilgāk. Noteikti jāatceras, ka zarnu traktā uzsūcas līdz 97% krūts piena, liekais tiek izvadīts caur nierēm. Pieaugot kustību aktivitātei, pieaug arī piena patēriņš, un, ja vien mazulis jūtas labi, diurēze adekvāta, tad vēdera izeja no 3 līdz 6 mēnešu vecumam var būt pat retāka kā reizi nedēļā. Parasti tas ir fizioloģiski noteikts un neprasa mūsu iejaukšanos. Pēc 5-6 mēnešu vecuma vēdera izejas reižu skaits parasti atkal kļūst biežāks, bērna zarnu traktā sāk izdalīties fermenti, kas turpmāk varēs nodrošināt jau cita, papildu uztura šķelšanu.

Līdz aptuveni 6 mēnešu vecumam bērnam būtu jāsaņem tikai un vienīgi mātes piens. Adekvāta papildu uztura ieviešana šai vecumā nav saistīta ar piena trūkumu, bet gan galvenokārt ar to, ka pēc pusgada mātes piens vairs nespēj nodrošināt bērnu ar pietiekamu dzelzs daudzumu. Tāpēc papildu uztura ieviešanai vajadzētu būt balstītai uz to, ka līdz 1 gada vecumam krūts piens bērnam tomēr paliek kā galvenā uzturvērtība. Tā kā krūts piena sastāvā 80% ir ūdens un pārējais nodrošina pilnīgi adekvātu, sabalansētu uzturu zīdainim, nav nepieciešams līdz papildus uztura ieviešanai piedāvāt zīdainim papildus ūdeni, pat vasaras karstajos mēnešos. Protams, karstajā laikā bērns biežāk prasīsies pie krūts, bet vecāki ātri paši sapratīs, kad bērniņš tikai pāris minūtes pie krūts padzeras un kad – labi paēd.

Atsevišķs jautājums ir mātes diēta zīdīšanas laikā. Ir pilnīgi skaidrs: jo vairāk mēs mātei ko aizliegsim, jo mazāk viņa vēlēsies turpināt zīdīšanu. Zīdīšana, tāpat kā grūtniecība, nav slimība, tāpēc mums nebūtu iemesla mātei aizliegt kaut ko ēst, kamēr runa ir par pilnvērtīgu, veselīgu uzturu. Laikam neatradīsies ārsts, kurš teiks, ka māte var pārtikt tikai no čipsiem un kolas. Parasti mēs iesakām mātēm atturēties no stipriem, asiem ēdieniem, kas var uzpūst vēderu, bet tas ir tikai pašas mātes dēļ – pēc dzemdībām mātes zarnu trakts ir bijis saspiests, tas lēnām ieņem sākotnējo vietu, tāpēc sievietēm pēcdzemdību periodā iesaka atturēties no smaga uztura. Pilnīgi skaidrs ir fakts, ka mātes apēstie 2 kilogrami ābolu var sapūst tikai viņas vēderu: gāze mātes zarnu traktā ir ābolu šķelšanās galaprodukts un nenonāk mātes pienā. Turklāt zināms, ka piens tiek ražots no mātes tauku rezervēm, nevis no tā, ko viņa apēd. Protams, pakārtoti tas ir saistīts ar bērna labsajūtu – ja mamma jūtas slikti, tad stresa hormoni gan nonāk pienā, un iznākumā arī mazulis nejūtas komfortabli.

Domāju, ka mēs pārāk lielu nozīmi piešķiram vēdersāpēm, kolikām, pakļaujamies māmiņu raizēm, tādējādi veicinot viņu nedrošību. Faktiski par kolikām, kuru etioloģiju pasaulē joprojām pēta un izzina, mēs varētu runāt tikai no 3-4 nedēļu vecuma, tāpēc katra bērna raudāšana nebūtu jāuztver kā sāpes un jāliedz māmiņai pilnvērtīgi ēst. Citādi ir ar mātes diētu un alerģiju, jo alergēns gan nonāk mātes pienā, un alerģija diemžēl ir mūsu gadsimta lielā sāpe. Taču ne tuvu visi bērni ir alerģiski. Visbiežāk tās pirmās izpausmes parādās atkal tikai aptuveni mēneša vecumā, un, ja tā ir, mums kopā ar māmiņu būtu jāmeklē iespējamais alergēns un jāizslēdz to no mātes uztura. Tas, protams, var nebūt viegli, jo sevišķi, ja mums nākas runāt par smagu – govs piena olbaltumvielu, kviešu – nepanesību. Kopīgiem spēkiem risinājums parasti ir rodams, jo diagnozes "alerģija pret mātes pienu" nav diagnožu reģistrā: atteikšanās no zīdīšanas un pāreja uz
mākslīgo maisījumu alerģiju gadījumā problēmu risina tikai daļēji, bet nepalīdz turpmākajai bērna augšanai un attīstībai.

Lai cik dabīga un vienkārša mums nešķistu zīdīšanas tēma, primārās veselības aprūpes darbinieku uzmanības lokā tā nokļūst itin bieži un ar to saistītās problēmas nemaz tik viegli nešķetinās. Ja mūsu uzdevums ir cilvēka, īpaši bērna, veselības uzturēšana un slimību profilakse, tad zīdīšanas veicināšana un uzturēšana ir viena no šī uzdevuma galvenajām daļām.

Foto: Stock.XCHNG