"90.gadu beigās, kad es biju Ārstu biedrības prezidents, mēs rakstījām vēstules valdībai ar lūgumu noteikt, ka finansējums veselības aprūpei palielinās par 0,2% gadā no kopprodukta. Tagad tam vajadzētu būt 5,5%. Diemžēl tādu lēmumu nepieņēma, veselības aprūpes budžeta piesaiste pie makroekonomiskās situācijas nenotika, krīze prasīja savu, un esam, kur esam. Vienmēr jau parādās burvju nūjiņa – obligātās veselības apdrošināšanas ideja –, un cilvēki uzreiz domā, ka tas atrisinās jautājumu. Taču es neesmu pārliecināts, ka tas uzreiz radīs vairāk naudas veselības aprūpē. Administratīvās izmaksas pieaugs – tas gan. Vai palielināsies finansējums slimajam cilvēkam tad, kad viņam to vajag? Nezinu. Nezinu tāpēc, ka veselības aprūpi var nodrošināt, ja pastāv solidaritātes princips – veselais maksā par slimo. Bet pie mums ir tā – pusi veselības aprūpes budžeta nodrošina slimie, otru pusi – valsts. Tad ir princips – smagāk slimais solidarizējas ar vieglāk saslimušo, un veselie nemaksā neko. Ja tagad ievieš ideju par nodokļu nomaksas sasaisti ar veselības aprūpi – zināms taisnīgums parādās. Vai to var nosaukt par solidaritāti, ja tas notiek piespiedu kārtā? Grūti pateikt. Solidaritāte tomēr paredz zināmu brīvprātības principu."

"Sabiedrības veselības rādītāji veidojas nevis slimnīcas palātā vai poliklīnikas ārsta kabinetā. Tās ir tikai īslaicīgas epizodes. Vai investīcijas ārstniecībā uzlabos sabiedrības veselības rādītājus? Tiešas sakarības tur nebūs vis. Lai uzlabotu sabiedrības veselību, vajadzīgas investīcijas citos sektoros – uztura kvalitātē, cīņa ar bezdarbu, alkoholismu, satiksmes problēmu risinājumi utt. Veselības ministrija ar saviem resursiem var risināt ārstniecības problēmas. Un rezultāti ārstniecībā jau nemaz nav tik slikti – metodes un līmenis ir atbilstoši. Problēma ir tā, ka nespējam nodrošināt to visiem, kam jāārstējas. Varētu runāt par veselības pakalpojumu sniedzēju tīklu. Pašlaik pakalpojumu sniedzēju plānā ir notikusi tāda lineāra griešana – jo viens otrs ministrs ir iedomājies, ka mazajās slimnīcās pacienta aprūpe maksā tikpat, cik lielajās. Tā bija nepiedodami pārsteidzīga kļūda. Tad jau salīdzinājumam varētu teikt, ka mēs lauku kultūras namos varam iestudēt operu."

"Latvijā ir vienkāršāk risināt jautājumu par cilvēku ātru nogādāšanu vietā, kur viņam var sniegt kvalitatīvu palīdzību. Veselības centriem, kas atrodas apdzīvotās vietās, jādeleģē precīzs uzdevums – atšķirt, kur steidzami vajag pacientu nogādāt augstāka līmeņa slimnīcā." Strāstot vai Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests Latvijā spēj to nodrošināt, Boka laikrakstam "Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai" norāda, ka "algoritmi ir. Transports ir. Ātrās palīdzības mašīnas ir aprīkotas, lai sniegtu šo palīdzību, un, es domāju, pacienta interesēs būtu, lai viņu nogādā augstāka līmeņa veselības aprūpes iestādē, īpaši infarkta, insulta, politraumu gadījumos, kad nepieciešama moderna ārstēšana. Mums ir gadījumi, kad no dienas stacionāriem tur operētus pacientus pārved ar nopietnām komplikācijām. Jābūt ļoti stingram filtram, ko kur var ārstēt. Medicīnā nav nekāda brīvā tirgus, tā ir ļoti reglamentēta sfēra. Bet pie mums ir par daudz pakalpojumu sniedzēju, un viņiem ir par daudz atļauts."

"Es nezinu, vai ir pareizi šokēt sabiedrību ar atsevišķu diagnožu pacientu ārstēšanai pieejamās naudas trūkumu. Tas vienmēr ir jautājums par dzīvildzi – vai mēs atliekam endoprotezēšanu, vai mēs atliekam staru terapiju vēža gadījumā, vai atliekam ārstēšanu infarkta gadījumā. Patiesību sakot, tie visi gadījumi ir tādi, kas prasa nekavējošu risinājumu. Mēs cenšamies visos gadījumos piemērot pilnu ārstēšanu, kādu šobrīd medicīna var nodrošināt. Universitātes slimnīca jau tāpēc ir universitātes slimnīca, ka mēs visas šīs slimības varam sekmīgi ārstēt. Bet mūsu izmaksas šajā ārstniecības procesā tika pielīdzinātas rajona slimnīcām. Tā ir ļoti nepareiza rīcība. Es varu tikai izteikt savu viedokli – šo kļūdu var labot ar budžeta grozījumiem. Tad ir tikai jautājums – vai valdība vēlas to darīt vai nē.

Esmu pieradis, ka veselības aprūpes sistēmai vienmēr sola. Un man ir tāda rakstura īpašība – vienmēr ticu solījumiem. Droši, ka mums solīs atkal un mēs ticēsim. Jāsaprot, ka slimnīcas saviem spēkiem šo jautājumu atrisināt nevar," laikrakstam "Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai" stāsta profesors, medicīnas zinātņu doktors Viesturs Boka.

Viņš stāsta, ja parādās jautājums, naudu šai slimnīcai vai tai slimnīcai, tad ir zināma konkurence. Taču, viņaprāt, konkurēt var līdzīgs ar līdzīgu. Un vai konkurence valsts reglamentētā sfērā ir veicinošs vai iznīcinošs faktors? Jo konkurences princips darbojas tad, kad es esmu labākais un tad arī pirmais. Bet Latvijā tas ir deformēti – sākumā pirmais un tad automātiski arī labākais. Vispirms sapirkšu medicīnas aparatūru un tad arī kļūšu par vienīgo. Medicīnā nevar visu balstīt uz konkurenci un brīvo tirgu. Šeit nepieciešama valsts regulācija, jo tā ir sensitīva un jutīga sfēra. Viņš atzīmē, ka Latvijas iedzīvotāji nedzīvo tādā līmenī, lai medicīnas pakalpojumu pieejamību diktētu tirgus principi.

"Austrumu slimnīcas budžets triju gadu laikā ir samazinājies par astoņiem miljoniem latu, bet algu fonds slimnīcā nav samazinājies. Tas nozīmē, ka mēs mēģinām noturēt šo bastionu, neraugoties uz visu. Ja ir runa par algu palielināšanas nepieciešamību, tad, lai cik tas skarbi skan, ir jautājums – cik lielam darbinieku skaitam. NOKIA, piemēram, lai krīzes situācijā samazinātu zaudējumus, atlaiž 10 000 darbinieku. Ja mums samazina finansējumu un liek pacelt algas, vai tas ir slēpts aicinājums samazināt medicīnā strādājošo skaitu? To es nezinu. Jo, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, šie cilvēki atkal būs vajadzīgi. Mēs nevaram viņus uz pusgadu atlaist un pēc tam atkal pieņemt atpakaļ. Austrumu slimnīca mēģina noturēt visus darbiniekus. Kas attiecas uz reakcijām – Austrumu slimnīcā strādā inteliģenti cilvēki, un viņi saprot valsts ekonomisko situāciju un kas notiek pasaulē – Spānijā, Grieķijā. Ja mēs sakām – šis vēl ir krīzes gads, pagaidiet līdz 2013., 2014.gadam –, cilvēki to saprot. Cilvēki nenāk strādāt medicīnā tikai plikas naudas kāres dēļ."

Viesturs Boka domā, ka aplokšņu un pateicību sistēma medicīnā ir tagadne. "Nekas jau nav mainījies. Mums citreiz prasa, bet ko jūs slimnīcā esat ar to darījuši? Manuprāt, kopš no Hipokrata laikiem medicīnā ir divas puses – ārsts un pacients – pamatā, un, ja tās mēģina sarunāties savā starpā, es nezinu, pa kuru atslēgas caurumu ir jālūr, lai to novērstu. Es kategoriski vēršos gan pret katru izspiešanas mēģinājumu, un šeit arī Krimināllikums pietiekami daudz ir pateicis. Es aicinu arī cilvēkus informēt par tiem gadījumiem, kad viņi jūt mediķu nepamatotu naudas izspiešanu. Tur nevar būt nekādas iecietības. Taču tur, kur notiek labprātīgi – nu, to mēs nekādi nevaram konstatēt. Jautājums, protams, ir, vai tiešām vienmēr tas ir labprātīgi, kurā brīdī cilvēks domā, ka aploksne kaut ko mainīs ārsta rīcībā. Vai ārsts labāku šuvi liks, labākus diegus? Pēc manas pārliecības, ārsts nav spējīgs apzināti ārstēt sliktāk. Lai mainītos situācija ar aploksnēm, sabiedrībai jābūt pārliecībai, ka ārsts ir pietiekami labi apmaksāts. Austrumu slimnīcā samaksa ārstam vidēji ir 700 latu uz papīra mēnesī. Tas, ņemot vērā vidējās algas valstī, nav tik maz. Taču jautājums ir, vai tas sakrīt ar ārsta priekšstatiem par to, cik viņam būtu jāsaņem, rēķinoties ar attiecīgu samaksu citur," laikrakstam "Neaqtkarīgā Rīta Avīze Latvijai" norāda Viesturs Boka.

Viesturs Boka/ Foto: LETA