Tēva audzināšana – vīrišķības un izturības skola

Pavērojiet, kā mamma runā ar saviem mazuļiem un kā to dara tētis. Pilnīgs pretstats! Tēviem ir pilnīgi cita intensitāte, joki, saskarsmes straujums, drošuma sajūta. Un, ja mammām reizēm šķiet, ka tētis nepratīs kaut ko izdarīt pareizi saskarsmē ar bērnu, tad tās ir pilnīgas muļķības. Esmu vērojusi šīs attiecības un varu secināt, ka bērns labprāt izbauda šo citādo komunikāciju.

Ar tēviem ir savs redzējums par bērnu audzināšanu. Nolēmu aprunāties ar tētiem – kā viņi paši redz attiecības ar bērniem.

Mīlule un tētīša dēliņš

"Tradicionālajam viedoklim, ka mammas mīlulis ir dēls, bet tēvam – meita, varu nedaudz piekrist. Ar manu meitu viss ir štokos, viņa ir gandrīz jau pieaugusi sieviete. Vienmēr bijusi tāda, kādu es iedomājos meitu. Viņa ir mana mīlulīte. Varu teikt, ka ģimenē man ir jau divas sievietes, kurām jāpucējas un jāizrādās," stāsta Jānis (39), piecpadsmitgadīgas meitas un deviņgadīga dēla tētis. "Taču ar dēlu viss ir citādāk. Nevaru izskaidrot, kāpēc. Ar sievu viņš saprotas no pusvārda. No mana viedokļa raugoties, sieva dēlu pārāk daudz aizstāv, nostājas viņa pusē. Protams, ja tā ir, es neiejaucos, citādi dēlam var rasties maldīgs priekšstats par ģimeni – viens saka vienu, otrs – ko citu, un tad beigās ar viņu vispār netiksim galā. Taču viņš noteikti ir mammas dēls. Atceros vienu situāciju no viņa agrās bērnības laika. Viņam bija tik grūti iztikt ber mammas, ka reiz kāds viņu nosauca par memmesdēliņu. Dēls tādu vārdu nezināja un atteica pretī "Jā, un tētīša dēliņš arī!" Tas izklausījās ļoti smieklīgi, bet man kā tētim patika, jo sajutos svarīgs.

Lai arī puika sporto, kas ir vīrišķīgi, es viņu tik un tā līdz galam nesaprotu. Piemēram, kad ar ģimeni aizbraucam iepirkties, kaut vai uz pārtikas veikalu, parasti sadalāmies pa divi, es vienmēr ar meitu. Ak, kā viņa māk man visu izdīkt! Tas ir apbrīnojami! Un es vienkārši izkūstu. No audzināšanas un stingrības vairs nav ne vēsts – lai tikai manai meitiņai viss būtu. Pats saprotu, ka no malas tas izskatās smieklīgi."

Mēs esam draugi

"Bērna ienākšana ģimenē ir sava veida katalizators procesiem, jo vienā mirklī ir iespējams atmest ļoti daudz ieradumu, kuri savu potenciālu jau sen izsmēluši. Pavisam vienkārša iemesla dēļ – bērns ir daudz interesantāks par jebko citu, ko līdz tam esmu piedzīvojis," stāsta Ēriks (41), 6 gadus veca dēliņa tētis. "Viņš attīstās tādā ātrumā, ka katru nākamo dienu jau ir citādāks, un es negribu palaist garām nevienu no viņa dienām. Viņš būtiski maina manus ieradumus un manu pasaules skatījumu, līdz ar to arī mani pašu – noteikti uz labo pusi (tiem, kuri baidās no pārmaiņām).

Šobrīd manam dēlam ir seši gadi, un viņš ir mans labākais draugs. Tādas ir mūsu attiecības – mēs esam draugi. Viņš saka, ka mēs esam dvīņi, tikai viens vecāks, otrs jaunāks. Atšķirība starp mums tiešām ir tikai dzīves pieredzē. Tādēļ – viņš jautā, es atbildu. Un tādas es arī vienmēr gribētu saglabāt šīs attiecības. Vienīgais, ko vēlos viņam iemācīt, ir pašam uzņemties atbildību par savu rīcību, saviem lēmumiem – vienmēr būt un palikt pašam, neatkarīgi no tā, ko par to domā sabiedrība. Tas savukārt nozīmē, ka, atbildot uz dēla jautājumiem un uzņemoties atbildību, lai nesarunātu stereotipiskas muļķības, es arī pats turpinu mācīties."

Es tā īsti viņu nepazīstu

"Es viņu gaidīju vairāk par visu. Satraucos un domāju, kā viss būs. Aizgāju gulēt un gaidīju zvanu. Piecos no rīta man zvanīja. Pēc mana bērna mātes mokošajām 27 stundām un 30 grādu karstumā beidzot sagaidīju savu dēlu. Puika bija skaists, varētu teikt, pat ideāls bērns," stāsta Andris (32) gadus veca dēliņa tētis.

"Pēc diviem gadiem mēs ar bērna mammu izšķīrāmies sadzīvisku ķildu dēļ. Viņa ar dēlu sāka dzīvot citur. Mēs tikāmies pāris reižu nedēļā vai pat vēl retāk.

Man sagādāja prieku iespējas tikties ar dēlu un redzēt, ko viņš dara, kā uztver pasauli un cenšas man kaut ko parādīt. Mazais auga, bet manī parādījās domas par to, ka es tā īsti viņu nepazīstu, neredzu ikdienā, un arī viņš neko nezina par mani. Būtībā esmu tāda kā viņa auklīte, kas brīžiem parādās un atkal aiziet uz nedēļu. Šobrīd mans dēls dzīvo Zviedrijā ar citu tēvu – melnādaino.

Man nav nekādas iespējas kaut ko ietekmēt, lai veidotu puiku tādu, kādu es vēlētos. Es ticu, ka viņš mani atceras un joprojām atpazītu, kad satiktu. Taču man pašam ir iekšējā sajūta, ka tomēr esmu viņu pametis, sajūta, kas mani sāpina, tomēr ļauj ticēt, ka puikam varbūt pat labāk, ka viņš nav kopā ar mani.

Es ļoti ceru, ka, aizlaists plašajā pasaulē, kur īstenību ik uz stūra izkropļo greizie spoguļi, kur visu nosaka politiskās un seksuālās intereses, bet mediji vēl paspilgtina ilūziju, ka melns īstenībā ir gluži balts, mans dēls tomēr izaugs tāds, lai varētu ar viņu lepoties. Man ir pārliecība, ka puikas mamma viņu izaudzinās par krietnu vīru, kas varbūt kādreiz uzzinās kaut ko par savu veco, no kura varētu mācīties nepieļaut manas kļūdas."

Visu darījām kopā

"Manas meitas man ir vislabākās un domāju, ka ar viņām esam pietiekami labās attiecībās. Manai dzīvei bez bērniem nebūtu jēgas," stāsta Valts (61), divu pieaugušu meitu (34 un 32) tētis.

"Vienmēr esmu uzskatījis, ka bērni jāaudzina pašiem vecākiem, nevis auklītēm vai vecvecākiem. Ar sievu vienmēr centāmies meitas visur ņemt līdzi. Tā kā esam kultūras darbinieki, tad bija arī tādas iespējas. Meitas uzaugušas starp skatuvi un kulisēm, pie muzikantiem un profesionāliem dejotājiem. Pa ballēm un afterpārtijiem, kā tās tagad sauc. Viņas no tā ir tikai ieguvējas. Vismaz man tā šķiet! Izaugušas tīri labas.

Ja runa ir par attiecībām, tad jāatzīst, ka neesmu nekāds lielais runātājs. Esmu darītājs. Visu darījām kopā – gan sienu pie maniem vecākiem vācām, gan dārzu ravējām. Protams, meitas man ir pārmetušas – kamēr citi bērni varēja skraidīt pa pagalmu un spēlēt paslēpes, viņām bija jāmācās spēlēt klavieres vai jābrauc ogot. Man ir viens mazdēls, bet esmu pamanījis, ka meita savu otrklasnieku audzina ļoti līdzīgi, kā augusi pati. No Rīgas ved uz laukiem un liek pie darba – ja ne ravēt, tad lasīt no lauka akmeņus. Manuprāt, ļoti pareizi.Piekrītu, ka tēvi jau vienmēr gaida dēlus. Atceroties sevi pirms daudziem gadiem, varbūt arī man kādu gribējās, bet nekad neesmu domājis, ka meitas man nepatīk. Vienīgās reizes, kad vēlējos dēlu, bija tad, kad garāžā remontēju savu žigulīti. Tad gan pavīdēja doma, cik forši ir tiem, kuriem var palīdzēt dēls. Be citādi, manas meitas ir superīgas.

Pēc profesijas esmu muzikants. Daudzi tēvi vēlas, lai viņu dēli iet pa mūzikas pēdām. Liela daļa draugu un kolēģu dēli arī ir muzikanti vai mūziķi. Taču arī meitenes mīl mūziku. Viena lieta, ka abas gāja mūzikas skolā. Otra lieta – vecākā meita spēlēja basģitāru manā jauniešu vokāli instrumentālajā ansamblī. Gribu teikt, ka manas meitiņas ir vislabākās!"

Triju tipu tēvi

Tētis ģimenē ir tikpat nozīmīgs kā mamma. Taču psiholoģe Ilze Rūtena stāsta, ka ģimenēs var izšķirt trīs tētu tipus. Pirmais no tiem ir tēvs, kurš iesaistās un vienmēr ir blakus bērnu audzināšanā, sākot no dzimšanas, turpinot to darīt skolas vecumā un ir gatavs morāli un jebkādā veidā atbalstīt arī savu pieaugušos bērnus. Varētu teikt, ka tas ir tāds mūsdienu sabiedrības labais tēls, tētis, kurš interesējas par visu, kas notiek ap un ar bērnu, piemēram, viņam nav problēmu aiziet uz skolas sapulcēm, nopirkt apģērbu vai pabarot bērnu. Viņš ir iekšā visur un spēj visu.

Otrais tēta tips ir vīrietis, kurš mūžīgi atrodas darbā. Viņam bērni visbiežāk ir nost no kakla. Ar bērniem tiek galā mamma, savukārt viņš pats bērnu audzināšanā iesaistās lielākoties tad, kad kaut ko vajag nopirkt, kaut ko vajag nodrošināt, kaut kur vajag aizvest. Tās ir tādas tīri praktiskas lietas. Taču bērniem šāda tipa tētis bieži vien ir labais tētis, bet mamma ir stingrā un sliktā mamma. Situācijās, kad labais tētis ir mājās vai kad viņam gadās brīvs laiks, viņš neliek bērniem ātri iet gulēt un neprasa laikus izpildīt skolas darbus. Drīzāk viņš bērnus aizved uz kādu izklaidi vai nopērk kāroto mantu.

Trešā tipa tētis nav tas labākais piemērs – viņu īpaši neinteresē bērna audzināšana, un viņš ir ļoti attālināts no visa, kas notiek ar bērnu.

Ja runā par to, ko tētis var dot saviem bērniem, tad dēliem tētis iemāca vīrišķību – vīrišķīgu rīcību un uzvedību. Savukārt meitenēm tētis dod novērtējumu, īpaši pusaudžu vecumā. No mammas meitenes mācās sievišķību, bet tētis dod pirmo novērtējumu un atzinību par meitas sievišķību.

Jau no seniem priekšrakstiem ir zināms, ka māte asociējas ar zemi – kas ir viss horizontālais, piezemētais, bet vīrietis atspoguļojas vertikālajā līnijā, kas saistīts ar visu garīgo. Līdz ar to māte dzīvē dod praktiskās, tēvs – filozofiskās vērtības.

Teksts: Ieva Rendāne